Народное творчество (Фольклор) - Raganas jāj mēnesi maitāt

Paņēmis savu podiņu un gājis tukšām rokām itin bēdīgs mājā. Te vagars atkal: “Klausies, kas tev tai podiņā?”

Tā un tā – šis izstāstījis.

“Ai, tad ietraipi man ar kreisajā acī!”

“Jā, jā – kur tu vagaram atturēsies – traipa arī. Bet vagaram vēl nepietiek: lai ietraipot ir labajā acī!

“To nedarīšu – citādi klāsies nelabi.”

“Tā! negribēsi man novēlēt? tūliņ traipi man tai acī arī!” vagars uzsaucis. Labi. Bet, kā ietrāpīja labajā acī – uz pēdām palika akls.

Vēlāk vagaru vadāja par nabagu apkārt un, ja kāds ieprasījās: “Kas acīm kaiš?” tad pats atbildēja: “Acis iekāroja par daudz, beidzot palika tukšā.”

Kādai mātei ir trīs meitas. Reiz meitas strādā uz lauka. Piepeši saceļas briesmīgs viesulis un aiznes visas trīs diezin kur. Gan nu taujā, gan meklē, bet nekur atrast. Pēc kāda laika Dievs dāvina mātei dēlu. Kad dēls liels izaudzis, tad prasa: “Māmiņ, vai man nevienas māsas nav bijušas?”

“Bij gan, dēliņ, trīs gabalas, bet viesulis viņas aiznesa.”

“Māmiņ, es iešu māsiņas meklēt.”

“Kur nu, dēliņ, zini iet, aiznesīs ir tevi vēl projām, un tad man nebūs neviena, kas vecuma dienās apgādās.”

Dēls tomēr neapmierinās. Viņš apsedlo kumeliņu un aizjāj. Caur mežu jādams, viņš izdzird divus strīdamies.

“Kādēļ tā strīdieties?”

“Jā, te mums tēvs iedeva: vienu tupeli, svārkus un cepuri. Ja tupelē iekāpj, tad var aiztikt 150 jūdžu vienā acumirklī, bet ja svārkus uzvelk un cepuri uzliek, tad paliek par neredzamu. Kuram no mums nu viņi pieder?”

“Pagaidiet, tūlīt izspriedīšu taisnību. Es iešaušu savu bultu mežā, kurš bultu atron, tam trīs lietas pieder.”

Abi strīdētājies meklē, nevar atrast; iet pats šāvējs meklēt un atron.

“Tā, nu, redziet, jūsu trīs lietas pieder man!” šāvējs izspriež un aizjāj. Gabalu pajājis, tas nokāpj no zirga, iekāpj tupelē un saka: “Es vēlos tai pilsētā notikt, kur manas māsas.” Acumirklī pilsētai klāt. Bet pilsēta apsēsta no nešķīsta gara. Viņš pieiet pie vienām durvīm un klaudzina ilgu laiku. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauza!”

“Esmu tavs brālis, laid iekšā!”

“Man neviena brāļa nepalika, kad mani viesulis aiznesa!”

“Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!”

Māsa nu atdara durvis un pazīst mātes gredzenu. Viņa līksma apkampj brāli un raud prieka un arī bēdu asaras sacīdama: “Brālīt mīļais, brālīt labais, nevaru tevi pieņemt, jo drīzi mans vīrs – lācis – nāks mājās, tas tevi saplosīs gabalos.”

“Lai, lai, māsiņ, vīriņš nekā nedarīs!” Tā runājot, lācis jau nāk rūkdams. Brālis nu knaši velkad svārkus, uzliek cepuri un paliek neredzams. Lācis ienāk un prasa: “Kas te par svešu smaku?”

“Nekas, vīriņ, šūdama iegriezu pirkstā, tā tā smaka.”

Kad lācis apmierinājies un atkal par cilvēku pārvērties, tad māsa saka: “Kad tu man nekā nedarītu, tad gan ko pateiktu: mans brālis atnācis sērst.”

“Kur viņš ir, sieviņ? Es jau arī gribu vienreiz savu sievas brāli redzēt.”

Brālis nu novelk svārkus, noņem cepuri un paliek redzams. Māsas vīrs to mīlīgi uzņem, bet arī piesaka, lai no rīta pulksten piecos, kad viņa stunda pienākusi, projām iet, citādi varot viņu saplosīt. No rīta pirms pieciem visi mierīgi paēd brokastu. Bet piecos brālis knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un gaida, kas nu notiks. Jā, līdz pieci pagalam, māsas vīrs atkal paliek par lāci un rūc un trako kā pats nelabais. Kad lācis aizgājis, tad brālis iet otru māsu apraudzīt un klauvē pie durvīm ilgu laiku. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauzās!”

“Esmu tavs brālis, laid iekšā!”

“Man neviena brāļa nepalika, kad viesulis mani aiznesa!”

“Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu; laid tik iekšā!”

Māsa pazīst mātes gredzenu. Viņa līksma apkampj brāli un raud prieka, bet arī bēdu asaras sacīdama: “Brālīt mīļais, brālīt labais, nevaru tevi pieņemt, jo drīzi mans vīrs – lauva – nāks mājā, tas tevi saplosīs gabalos.”

“Lai, lai, māsiņ, vīrs nekā nedarīs!” Tā runājot, lauva nāk rūkdams. Brālis nu knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un paliek neredzams. Lauva nāk iekšā un prasa: “Kas te par smaku?”

“Nekas, vīriņ, pārgriezu pirkstu, smaka no tam.”

Kad lauva apmierinājies un atkal par cilvēku pārvērties, tad māsa saka: “Kad tu man nekā nedarītu, tad gan ko pateiktu: mans brālis atnācis sērst.”

“Kur viņš ir, sieviņ? Es jau arī gribu savas sievas brāli redzēt.”

Brālis nu novelk svārkus, noņem cepuri un paliek par redzamu. Māsas vīrs to uzņem mīlīgi jo mīlīgi, bet arī piesaka, lai no rīta pulksten četros, kad viņa stunda projām iet pienākuse, atrīdējas no kājām nost; citādi varot viņu saplosīt un apēst. No rīta pirms četriem visi mierīgi paēd brokastu. Bet četros brālis knaši apvelk svārkus, uzliek cepuri un gaida, kas nu notiks. Ak žēlīgs Dievs! līdz četri pagalam, māsas vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakodams gāž pasauli apkārt; pat māsa briesmās rauga kur paslēpties.

Kad lauva aizgājis, tad brālis iet trešo māsu apmeklēt un klauvē atkal pie durvīm ilgi jo ilgi. Beidzot kāds atnāk pie durvīm un saka: “Neviens nav manas durvis tik ilgiem gadiem dauzījis, kas tad nu dauzās!”

“Esmu tavs brālis, laid iekšā!”

“Man neviena brāļa nepalika, kad viesulis mani aiznesa.”

“Ja netici tā, tad parādīšu mātes gredzenu, laid tik iekšā!”

Māsa pazīst mātes gredzenu. Viņa gan līksma apkampj brāli, bet lūdzas, lai no Dieva puses iekšā nenākot. Viņas vīrs – Iešķavas ķēniņš – esot briesmīgāks par deviņiem velniem. Brālis gan saka, ka spējot par neredzamu pārvērsties, bet māsa izskaidro, ka viņas vīrs spējot tāpat. Brālis paliek ārpusē un nogaida Iešķavas ķēniņu pārnākam. Drīzi arī pilsētā nejauki norūc un Iešķavas ķēniņš pārnāk.

“Kas te par svešu smaku pie durvīm?”

“Nekas, vīriņ, pārgriezu divus pirkstus un smaka no tam.”

Māsa tagad apguldina, apmierina Iešķavas ķēniņu un izviļ no viņa daudz gudrību, daudz noslēpumu. Kad Iešķavas ķēniņš aizmidzis, tad māsa pamāca brāli šitā: “Pašā pilsētas vidū ir liels akmens, un apakš tā akmens liela ola. Ja uzliksi kāju uz akmens, tad ola izskries; to tu – līdz skrien – raugi sašaut. Kāju tik lieci uz paša akmens vidus; ja kāja netrāpītu vidu, tad atkal nekas.”

Brālis tā izdara un sašauj olu lupatās. Līdz ko ola lupatās, te visa pilsēta no nešķīstā gara vaļā; arī lauva, lācis un Iešķavas ķēniņš – visi, visi par cilvēkiem. Pilsētas ļaudis tūkstošiem sapulcējas ap izglābēju un nezin kā pateikties. Iešķavas ķēniņš vienu pili atdod izglābējam un lūdz arī viņa sievas vecākus atvest. Izglābējs ielec tupelē un acumirklī vecāki klāt. Nu dzīvo visi vienos priekos ilgi ilgi un varbūt vēl šodien, ja nav miruši.