Dzidris Seps - Sods

Mūsu valstī spēkā esošajā kriminālkodeksā un 1933. gada Soda likumos sods nav definēts. Arī citu valstu likumos nav tādas definīcijas. Iespējams, ka to nosaka termina šķietamā pašsaprotamība. Tas tomēr neliedz iztirzāt dažādos soda aspektus un izprast tā jēgu, jo sodi ir dažādi, bet to loģika, pielietojums un mērķi atšķirīgi. Latvijā pašlaik likums paredz sodus par noziegumiem un administratīviem pārkāpumiem. Daudzās valstīs šie sodi ietverti vienotā sodu likumā. Līdz okupācijai arī Latvijā bija viens sodu likums, kurš, starp citu, nav atcelts. Tajā, tāpat kā citu valstu likumos, paredzēti sodi par pārkāpumiem un noziegumiem. Pēdējie atšķiras no pirmajiem ar nodarītā kaitējuma smagumu. Tagad Latvijas likumos šī atšķirība fiksēta, nodalot pārkāpumus atsevišķā Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Tas rada jucekli salīdzinošajā likumu izpētē.

Ar administratīvajiem pārkāpumiem parasti saprot citu nodarījumu grupu: dienesta pārkāpumus, likuma neievērošanu administratīvo lēmumu pieņemšanā u.c. Par tādiem pārkāpumiem nav paredzēti sodi, bet gan šo lēmumu atcelšana, un, ja vainīgais izrādās likumu nezinātājs vai ignorētājs, viņš zaudē ieņemamo amatu. Tāda veida pārkāpumus izskata administratīvās tiesas vai ar likumu pilnvarotas personas, parlamenta kancleri vai obdusmeni. Lietu izskatīšanai ir noteikta procedūra.

Pastāv arī disciplinārie sodi, kuri paredzēti darba likumdošanā, kā arī dažādos nolikumos, statūtos, uzvedības noteikumos utt. Pašvaldības paredz sodus par saistošo lēmumu nepildīšanu.

Sadzīvē par sodiem dēvē arī tos ietekmēšanas līdzekļus, kurus vecāki pielieto saviem bērniem. Tie nav juridiskās normās fiksēti un tiek lietoti atbilstoši tradīcijām un vecāku pedagoģiskajai kultūrai un labi ilustrē vienu no soda aspektiem - pamudinājumu rīkoties soda noteicējam vēlamajā virzienā.

Šajā darbā ir tematiski apskatīta soda izcelsme, tā pielietošanas un efektivitātes problēmas, kā arī iztirzāta soda jēga un būtība.

Darbs domāts studentiem, kuri studē penoloģiju, sodu izpildes problēmas un krimināltiesības.

Soda izcelsmē saskatāmi vismaz divi ceļi. Viens no tiem saistīts ar cietušā pretdarbību nodarījumam, otrs - ar sabiedrības attieksmi pret indivīdu, kura uzvedība negūst vairākuma atzinību. Iespējams, ka soda noteicējs un izpildītājs šajos gadījumos sākumā bija noteikta persona, cietušais vai vadonis. Tātad soda etioloģijā saskatāmi divi līmeņi: individuālais (cietušais un ļaundaris) un sabiedriskais (sabiedrība un pārkāpējs). To atšķirības nosaka sodu veidus un attieksmi pret sodu un sodāmo. Individuālā līmenī sods pārsvarā izprotams kā atmaksa vai atriebība. Taisnīgas atriebības alkas prevalē daudzo cietušo rīcībā vēl šodien. Šīs gadsimtiem ilgi koptās taisnīguma jūtas vēl tagad izraisa konfliktus karstasinīgo dienvidnieku sabiedrībās. Mežonīgā vai pusmežonīgā vidē acīmredzot valdīja stiprākais vai viltīgākais. Sods asociējās ar atriebību. Amerikāņu psihiatrs A.Vaits atriebības fenomenu saista ar iracionālām emocijām.

Sabiedriskajā līmenī sods asociējas ar vainīgā izstumšanu no sabiedrības - tā var būt ignorance vai izraidīšana.

Visas svarīgākās sabiedriskās problēmas pirmatnējā kopienā un vēlākajā ciltī izšķīra sapulce. Tā ievēlēja amata vīrus, tiesāja noziegušos, izšķīra kopienas locekļu ķildas. 1

Šajā attīstības stadijā nebija rakstītu likumu un lietas izšķiršanā noteicošā loma bija tradīcijām.

Atdarīšana vai atriebība izpaužas dažādi. No pirmatnējās kopienas laikiem saglabājusies asinsatriebība (vendeta), kura ļāva cietušajam, viņa ģimenei vai ciltij vajāt vainīgā ģimeni un cilti. Vēlāk līdz ar morāles normu un kulta rituālu izplatīšanos sodi dažkārt ieguva sakrālu nokrāsu.

Sākumā atriebība netika samērota ar nodarījumu. Bieži vien tā bija smagāka un skāra ne tikai vainīgo, bet arī viņa ģimenes locekļus un radiniekus. Verdzības iekārtā dominēja no pirmatnējās kopienas sabiedrības pārmantotais taliona 2 soda princips, saskaņā ar kuru par noziedzīgu kaitējumu sodīja, nodarot vainīgajam tādu pašu kaitējumu.

Taliona principa ieviešanās (aci pret aci, zobu pret zobu) vai soda samērojamība ar nodarījumu nozīmēja soli uz priekšu soda fenomena izpratnē.

Vienlaicīgi pastāvēja zaudējumu piedziņa, kas dažkārt papildināja sodu vai tika izprasta kā sods. Sodīšanas principi un veidi dažādos reģionos attīstījās paralēli vai arī atsevišķos periodos prevalēja kāds no tiem. Piemēram, šumeru 3 valdnieka Sulgi (2093.-2046.g.p.m.ē.) likumos bija paredzēta atlīdzība par zaudējumu vai kaitējumu, bet vēlāk Samsuilunas (1749.-1712.g.p.m.ē.) likumos atkal noteicošais bija atriebības princips. 4 Asinsatriebība bija izplatīta un pastāvēja ilgi. Tā bija sastopama krievu tiesā (11.gs.); dažos pasaules rajonos tā pastāv vēl šodien.

Asinsatriebība, kas dažkārt turpinājās paaudzēm ilgi un pieļāva slepkavību, neatbilst cilvēces pastāvēšanas loģikai. To aptvēra, nojauta vai arī izprata cietušā un vainīgā cilts un ģimenes vecākie. Viņi bieži vien attiecības kārtoja savstarpējās sarunās. Tā vienlaicīgi vai nedaudz vēlāk par citiem sodiem radās tā sauktā kompozīcija (Compositio) jeb nolīgums starp cietušā un vainīgā pusēm par zināmu atlīdzību cietušajam. Piemēram, turkmēņu ieražu tiesībās (adat) līdz pagājušajam gadsimtam saglabājās ne vien asinsatriebība, bet arī asins izpirkšana (huna), ko noteica vienojoties noslepkavotās personas kopienas un vainīgā aula vecajiem. 5

Rīgas statūti (XIII gs.-XVI gs.) arī paredzēja izpirkšanu, piemēram, ja slepkavam izdevās aizbēgt, viņš varēja izpirkties ar 10 sudraba markām par labu noslepkavotā ģimenei un 3 sudraba markām - pilsētai. Izpirkšana (vergild) pastāvēja arī anglosakšu tiesībās. Frankusaliešu tiesības (Lex Salica V-VI gs.) arī atļāva atpirkties par slepkavību. To varēja nomaksāt arī slepkavas radi.

Līdztekus stingriem sodiem pastāvēja cietušā tiesības prasīt sodanaudu (actiones poenales vai poenas persequedas causa comparete), kas varēja pat pārsniegt radušos zaudējumus.

Romiešu «Divpadsmit tabulu likumi» paredzēja divkāršu nozagtās mantas vērtības nomaksu cietušajam, ja zaglis netika pieķerts nozieguma vietā, un trīskāršu vērtības piedziņu, ja manta nodota uzpircējam vai atrasta kratīšanā. Līdzīgi noteikumi sastopami arī vēlākos laikos.

«Karolina» (Constitution Carolina, 1532) par nelielu zādzību paredzēja divkāršu nozagtās mantas atmaksu. Ja zaglis nespēja to samaksāt, viņam bija jāizcieš sods cietumā. Termiņš bija neliels, bet tas nedeva zaglim tiesības izvairīties no izdevumiem, jo pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma viņam bija jāsamaksā par cietumā saņemto pārtiku un jāatlīdzina cietumsargu darbs.

Romiešu tiesības paredzēja talionu, ja cietušais to pieprasīja. «Divpadsmit tabulas» pieļāva soda naudas nomaksāšanu un zaudējumu atlīdzību arī pēc sprieduma pasludināšanas. Tādējādi miesassodi pārvērtās par naudassodiem.

Sodu valstiskošanas rezultātā sodanaudas iekasēšanu pārņēma valsts. Tagad naudassodi ir visizplatītākie sodi pasaulē, bet to iezīmes un veidi parādījās jau sirmā senatnē. Jāatzīmē pirmo sodu nežēlība. Ne velti Platons rakstīja: «Nogalināt likums paredz tos, kam samaitāta dvēsele un kuri nav dziedināmi». 6