E. NORTONE - Sargasi kosmosā

Здесь есть возможность читать онлайн «E. NORTONE - Sargasi kosmosā» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1977, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Sargasi kosmosā: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Sargasi kosmosā»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

E. NORTONE
Sargasi kosmosā
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977
A(Amer) No 509
Эндрю Нортон СaРГaССЫ В КОСМОСЕ Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатнe» Рига 1977
На латышском языке Перенод с английского И. Кундзнньш Предисловие А. Стругацкого и Б. Стругацкого Оформление Э. Буровой
No angļu valodas tulkojis I. K u n d z i ņ š A. Strugacka un B. Strugacka priekšvārds Noformējusi E. B u r o v a
(Ј) Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne». 1977
PRIEKŠVĀRDS
Amerikāņu fantastikā ir vairāki vārdi, kuri bauda cieņu savā dzimtenē, bet tikpat kā nav pazīstami aiz tās robežām. Izņemot speciālistus, maz pie mums ir tādu, kas dzirdējuši, piemēram, par tādiem rakstnie­kiem kā Margareta Senklēra, Čārlzs Herness, Sems Mervins, Endrū Nortone; ļoti reti pie mums tiek iz­doti Mirēja Leinstera, Ērika Rasela, Gordona Diksona darbi. Taču tie uzrakstīti pietiekami augstā līmenī, un tiem nav nekā kopīga ar «pelēko» bulvāru maku­latūru, kas pārpludina rietumu grāmatu tirgus, to saturs ir patiesi aizraujošs, sižeti asi un labi veidoti, bet aprakstītie notikumi un situācijas liecina par au­toru neparasti spilgto iztēli.
Tomēr šos sacerējumus nevar salīdzināt ar tādu meistaru darbiem kā R. Bredberijs, R. Seklijs, A. Azimovs. Sie romāni un stāsti apraksta piedzīvoju­mus, nevis cilvēka un sociālas traģēdijas. To aizsā­cēji ir Hegards un Berouzs, nevis Velss un Capeks. Pretējo spēku izvietojums tajos ir līdz naivumam vienkāršs. Gaišmataini draugi un rudi ienaidnieki, ka rakstīja Cehovs. Ienaidnieki tīko sagrābt varu Galaktikā un pie viena iegūt daiļo varoni, bet draugi cenšas skaistuli aizsargāt un pie viena stāties ceļā ienaidnieku varaskārajiem tīkojumiem. Pirmajās divās grāmatas trešdaļās draugiem klājas slikti, pēdējā trešdaļā sakāvi cieš ienaidnieki. Tāda ir aplūkotās piedzīvojumu fantastikas shēma, un no autora talanta atkarājas tikai tas, lai šī shēma iespējami mazāk durtos acīs.
Par šādas literatūras klasisku paraugu, īstenībā par tas ciltstēvu jāuzskata slavenais Edmona Hamiltona stāsts «Zvaigžņu karaļi» (1949). Intriga sākas ar to, ka labais, bet ālrsirdīgais Vidusgalaktikas impērijas valdnieks kopā ar Herkulesa zvaigznāja lodveida ko­pas baroniem, kā arī ar sabiedrotajiem grāfiem un hercogiem atsevišķās zvaigžņu asociācijās stājas nā­vīgā konfliktā ar Tumšo Pasauļu Līgu — zvaigžņu kopu tumša putekļu miglāja dzīlēs. Lai gūtu uzvaru, imperators ir gatavs upurēt pat sava dēla prinča personisko laimi, apprecinot viņu ar nemīlamo Fo- malgautas sistēmas kņazieni… Karš kosmosā risinās virsgaismas ātrumā, lietojot atornartilēriju un vēl fantastiskākus līdzekļus (piemēram, pretinieka ap­šaude caur televizora ekrānu).
Stāsts «Zvaigžņu karaļi» uzrakstīts pirms divdes­mit astoņiem gadiem, un ir pilnīgi saprotams, ka tagad tas liek lasītājam pasmaidīt. Taču mūsdienās piedzīvojumu fantastikas autori jau raksta citādi. Titulētas personas viņu sacerējumos vēl laiku pa lai­kam ir sastopamas, taču kosmiskajā arēnā tās vairs tikpat kā neiziet. Starpzvaigžņu valstiskums izpau­žas demokrātiskākās formās — parasti tās ir Savienī­bas, Federācijas, Apvienotās Republikas. Grandiozās simtiem tūkstošu kuģu lielu armādu sadursmes de­vušas vietu necilam divkaujām starp tirdzniecības kuģiem un pirātiem — dažkārt kaujas vietā paspēj ierasties policijas kreiseris. Un vispār, pret bezdibe- nīgajām kosmosa dzīlēm arvien biežāk vērojama cieņas pilna nevērība: autoru augstā literārā meis­tarība ļauj sasniegt nepieciešamo efektu arī mūsu planētas pieticīgajā arēnā vai kādas blakusgalakti- kas noslēpumainajā pasaulē. So sacerējumu valoda ir zaudējusi Berouza retoriskumu un utilitāro lapida- ritāti, varoņu rīcība ieguvusi kaut kādu šķietamu psiholoģisku, bet dažreiz arī sociālu motivējumu, un — kas ir 'ļoti svarīgi — paši varoņi no augstākās sabiedrības sfērām nolaidušies pašā dzīves mutulī; šī dzīve bieži vien ir diezgan dīvaina, pat rēgaina, un tomēr, pēc tīras piedzīvojumu literatūras mērauklas, īsta tautas dzīve. īsāk izsakoties, piedzīvojumu fan­tastika ir tiktāl tuvinājusies Lielās literatūras līmenim, ciktāl piedzīvojumu literatūra vispār spēj tam tuvo­ties. Bet labākie šī žanra darbi pauž pat sociāla pro­testa iedīgļus.
Grāmata «Visuma sargasi» pieder vienas no talan­tīgākajām amerikāņu piedzīvojumu fantastikas autorēm, rakstnieces Fndrū Norlones, spalvai un, jāatzīst, ir pats labākais viņas darbs. Kā lasī­tājs redzēs, šajā sacerējumā tikpat kā nemana ne­kādas idejiskas un valodas radniecības ar nebēdnīgo
Berouza un Hegarda romantiku, tas uzrakstīts labā reālistiskā manierē un pilnībā atbilst mūsdienu lite­rārajām normām. Tajā nav nolaupītu skaistuļu un supervaroņu, kuriem kosmoss «līdz ceļiem», bet ir parastu kosmosa ceļotāju bargā un grūtību pilnā ikdiena, kas paiet, ar sviedriem vaigā pelnot savu dienišķo maizi. Starp citu, tieši dienišķā maize, nevis noslēpumaini izzudušas civilizācijas dārgumi ir stāsta varoņu rīcības galvenais virzītājs spēks. Pasaule, kurā viņi dzīvo un strādā, ir ne mazāk cietsirdīga un nežēlīga par Džeka Londona Balto Klusumu. Valsti — Federāciju, kas apvieno simtus saules sistēmu, — plosa iekšējas pretrunas. Alkatīgie monopoli sagrābj visu, ko vien spēj aizsniegt. Vienpatņi izmisīgi cīnās par eksistenci, vājie iet dibenā, stiprie tik tikko un kaut kā turas virspusē. Nabadzīgs cilvēks bez saka­riem var paļauties tikai uz savu atjautību, profesio­nālo meistarību un veiksmi. Taču, ja nebūs veiksmes, nepalīdzēs ne atjautība, ne meistarība.
Diezin vai Nortone ir centusies izdarīt kaut kādus sociālus vispārinājumus. Būtu naivi ari domāt, ka tieši tādu viņa redz cilvēces nākotni. Nav jāaizmirst, ka viņa rakstījusi parastu piedzīvojumu romānu, viņai bijis vajadzīgs fons sižeta risinājumam, un kā godīgs cilvēks viņa par tādu fonu izvēlējusies tieši to bēdīgo stāvokli, kurš viņai mūsdienu Amerikā visvairāk nepatīk. Iespējams, ka tas pat izdarīts ne­apzinīgi.
Galvenais šajā sacerējumā — draudzība, augsts humānisms, internacionālisms. Atturīga vīriešu drau­dzība bez siekalainas tās apliecināšanas un izskaid­rošanas. Sī draudzība nepazīst ne nacionālu, ne rasu naidu. Kosmiskā kuģa apkalpe atgādina Tūra Heijer- dāla «Ra» komandu: anglis, holandietis, nēģeris, arābs, ķīnietis, japānis, vācietis, amerikānis. Šķiet, starp viņiem ir arī krievs, tikai rakstniece sagrozījusi viņa uzvārdu. Tātad, draudzība, biedriskums, uzti­cība biedriem, pašaizliedzīga savstarpēja palīdzība. Un tas vjss — nelielā kolektīvā, kas cīnās par eksis­tenci. Citādi neizdzīvot. Visapkārt ir naidīga sabied­rība un paidīgs Visums, un no šiem abiem ienaid­niekiem jāatkaro sev gabals gaļas. Situācija gluži kā Džekam Londonam.
Stāsts izceļas ne tikai ar draudzības tēmu (kas piedzīvojumu fantastikā vispār ir diezgan reta). Nortonei ir lieliska fantāzija. Svešas un baismīgas planētas ainas zīmētas reljefi un iespaidīgi, stāstā ir papilnam lielisku, precīzu detaļu, kas izkaisītas pa visu grāmatu. Rakstniece skārusi arī tiešām aktuālas mūsdienu tēmas — tiesa, viņa nav centusies tajās iedziļināties. Priekšteči — rase, kas kādreiz valdījusi visā Galaktikā, tāpat kā cilvēce pašreiz pārvalda visu Zemi, — gājuši bojā drausmīgos savstarpējos karos, gājuši bojā, saberzdami sevi pulveri ar kaut kādu nezināmu ieroci, kas spēj pārvērst pelnos veselas pla­nētas un apdzēst saules. Un viens no stāsta varoņiem ar bailēm runā par to, cik šausmīgi būs, ja šis ierocis ir saglabājies un nonāks Zemes iedzīvotāju rokās …
Gribas minēt vēl kādu interesantu detaļu. Nortone izvirzījusi kosmosa ceļotājiem, diezgan parastiem tā iedomātā laika ļaudīm, pārmērīgas prasības. Viņiem ne tikai pilnībā jāpārzina sava specialitāte. Viņiem ne tikai jāpārzina blakusspecialitātes un jāiegūst praktiskas iemaņas visdažādāko mašīnu, vilcēju un lidaparātu vadīšanā. Viņiem jābūt fiziski attīstītiem kā vieglatlētiem daudzcīņniekiem, vajadzības gadī­jumā jāprot kauties un karot, viņiem jābūt acumirklī­gai reakcijai, jāspēj vairākas diennaktis pēc kārtas iztikt bez miega — un, neraugoties uz visu to, Nortone viņus rāda kā parastus, simpātiskus ļaudis, nepavi­sam ne pārcilvēkus. Vai tas nav mūsdienu un nākamo kosmonautu prototips?
Nobeigumā jāpiebilst vēl pāris vārdu. Vairāku subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ (acīmredzot steiga, izdevniecības apstākļi utt.) Endrū Nortone vairākās vietās pieļāvusi nevajadzīgu atkārtošanos, nepatīkamas paskaidrojošas piezīmes, sižeta neat­bilstību.
Tagad atstājam lasītāju vienatnē ar stāstu un ce­ram, ka viņam tas sagādās tādu pašu prieku kā mums.
A. Sirugackis, B. Strugackis

Sargasi kosmosā — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Sargasi kosmosā», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Kad tumsa bija aprijusi arī Deina lukturīša gaismu, Mura deva jaunu pavēli:

— Tagad visiem sadoties rokās!

Deins ar labo roku ieķērās Muras jostā un ar kreiso satvēra Ali roku pie plaukstas pamata, tādējādi iz­veidodams vienu ķēdes posmu. Un viņi devās tālāk. Kravas uzrauga palīgs izdzirda klusu murmināšanu — stjuarts priekš-galā skaitīja soļus, izstrādādams kaut kādu savu īpašu metodi, kā pārvietoties tumsā.

Bet tumsa bija nospiedoša, bieza, taustāma, kaut kā neizprotama pilna, kā jau tas bija raksturīgi šai planētai. Šķita, ka viņi ar pūlēm pārvietojas kaut kādā lipīgā šķidrumā, un sāka jau zust cerība sa­sniegt ārpasauli — drīzāk jau radās sajūta, ka viņi tiek dzīti atpakaļ, pretī pazušanai.

Deins mehāniski sekoja Muram, viņam atlika vie­nīgi cerēt, ka stjuarts zina, ko dara, un agri vai vēlu aizvedīs viņus pie labirinta izejas. Pats viņš smagi elsa, it kā viņi būtu skrējuši, kaut gan visi, kopš bija sadevušies rokās, gluži neviļus soļoja nesteidzīgi kā Biroja parādes laukumā.

— Un tomēr — cik jūdzes mums vēl jānoiet? — atskanēja Kosti balss.

Par atbildi atkal nicīgi iespurcās viņu gūsteknis.

— Vai tev, tirgoni, nav vienalga? Izejas no šejienes nav — jūs nolauzāt sviru.

Vai rīgelietis pats tam tiešām ticēja? Ja tā, tad kā­pēc viņš bija tik mierīgs? Varbūt viņš piederēja pie kādas no tām fatālistiskajām rasēm, kuru uztverē nav atšķirības starp dzīvību un nāvi?

Mura pārsteigts iesvilpās, un brīdi vēlāk Deins uz­grūdās viņam virsū. Ali un abi pārējie savukārt uzgrūdās Deinam un sadrūzmējās viņam aiz mugu­ras. Priekšā bija siena. Pēc Deina domām, tam bija tikai viens izskaidrojums — Mura kaut kur bija kļū­dījies un tumsā nogriezies pa nepareizu eju. Viņi bija apmaldījušies!

— Kur rnēs esam? — vaicāja Kosti.

— Apmaldījušies, — sausi atteica rīgelietis ar aukstu izsmieklu balsī.

Taču Deins jau bija pielicis roku sienai, kas bija viņiem aizšķērsojusi ceļu, un viņa pirksti sataustīja tās virsmu. Tas vairs nebija gludais Priekšteču dari­nātais materiāls, bet raupjš akmens. Viņi bija sasnie­guši dabisku klinti — alas robežu! Arī pats Mura to apstiprināja.

— Tā ir klints — labirinta gals.

— Bet kur ir izeja? — neatlaidās Kosti.

— Izeja ir slēgta, jo jūs salauzāt sviru, — atteica rīgelietis. — Visas izejas kontrolē iekārta …

— Ja jau tā, — pirmo reizi, kopš viņi bija sākuši iet, ierunājās Ali, — tad ko jūs darījāt agrāk, kad jums vajadzēja mašīnu izslēgt? Sēdējāt ieslēgti, ka­mēr tā netika iedarbināta no jauna?

Atbildes nebija. Tad Deins izdzirdēja tumsā kaut kādu kustību un savādu kņadu, kuru noslāpēja Kosti dobjais bass:

— Kad mēs uzdodam jautājumus, tu, čūska, tad ir jāatbild, citādi būs slikti! Ko jūs darījāt agrāk, kad izslēdzāt mašīnu?

Atkal bija dzirdama kņada. Pēc tam aizsmakusi atbilde:

— Mēs palikām šeit, kamēr to iedarbināja no jauna. To izslēdza tikai šad tad.

— Kad šeit uzturējās Inspicēšanas dienesta darbi­nieki, tā bija izslēgta dienām ilgi, — izlaboja Deins.

— Tad mēs tai vispār netuvojāmies, — ātri atteica rīgelietis — pārāk ātri.

— Kādam bija jāpaliek šeit, lai ieslēgtu mašīnu, kad jūs to vēlējāties, — uzsvēra Ali. — Ja durvis būtu bijušas slēgtas, jūs netiktu ne iekšā, ne ārā…

— Es neesmu inženieris, — rīgelietis bija zaudējis da'ļu savas bezrūpības un saīga.

— Nē, tu esi tikai viens no Riča rokaspuišiem. Un, ja no šejienes ir izeja, tad tu to zini, — noskaldīja Kosti.

— Kā ar jusu caurulīti? — Deins pievērsās Mu- ram, jo stjuarta ilgstošā klusēšana viņu mulsināja.

— Es jau mēģināju, — uzrunātais atbildēja.

— Bet tā nedarbojas, vai ne! Nu, čūska, klāj vaļā!…

Atkal bija dzirdama kņada, tad ierunājās Ali:

— Ja tā ir klints un ja te ir īstā vieta — kā būtu, ja pamēģinātu ar blasteru?

Pārgriezt klinti! Deins uzlika roku uz maksts. Blasters varēja griezt akmeni, turklāt daudz vieglāk nekā cieto labirinta sienu materiālu. Šī ideja pārņēma savā varā arī Kosti — viņa «pārliecināšanas» metožu radītais apslāpētais troksnis mitējās.

— Jāatrod tikai īstā vieta, — turpināja Ali. — Kur ir durvis …

— Nu, to mēs uzzināsim no šīs čūskas, vai ne? — noņurrāja mehāniķis.

Par atbildi atskanēja kaut kāda neskaidra šņuk­stēšana. Kosti acīmredzot to noturēja par piekrišanas zīmi, jo brīdi vēlāk jau spraucās garām Deinam, stumdams gūstekni sev pa priekšu.

— Nu ko, vai te? Nu, pielūko, puisīt, lai tā būtul

Deins tikko noturējās kājās, kad Kosti gandrīz me-

šus uzmeta rīgelieti viņam virsū. Viņš ar elkoni at­grūda to pie sienas un gaidīja.

— Tas esi tu, Frenk? Paej sāņus, puis… visi paejiet sāņus!

Deinam uzgrūdās virsū vēl kāds ķermenis, un viņš kopā ar rīgelieti un Muru pakāpās atpaka|.

Sargi seju, muļķi! — iesaucās Ali. — Sāc ar minimālu jaudu, lai redzētu, kā tā lieta iet!..

Kosti iesmējās.

— Es šito lietiņu pārzināju teicami, dēliņ, kad tu vel mācījies staigāt. Laiks tagad parādīt, uz ko spē­jīgs tēvocis Kosti. Nu, laimīgu startu!

Gandrīz vienlaikus ar šo bravūrīgo lozungu, kurš bija skanējis neskaitāmos bāros, kad tirgoņi bija at­griezušies mājās pēc ilgiem ceļojumiem, izšāvās ap­žilbinoša liesma, padarīdama viņus visus aklus.

Deins, ar roku sargādams acis, caur pirkstiem lūkojās, kā žilbinošais kūlis koncentrējas uz klints, kā akmens sakarst vispirms līdz sarkankvēlei, tad līdz baltkvēlei, izkūst un urdzošā straumītē tek uz grīdas. Dedzinošiem viļņiem vēlās virsū karstums, piespiežot visus atkāpties — visus, izņemot vienu milzīgu stāvu, kurš palika savā vietā, pavērsis ieroci pret klinti un nolaidis ķiveres sejsargu, laiku pa lai­kam nodrebēdams, kad no stobra izšāvās jaunas strūklas un triecās pret drūpošo sienu. Kā gan Kosti varēja izturēt šo svelmi? Tam vajadzēja iet pāri cil­vēka spēkiem.

Stars joprojām neatlaidīgi grieza akmeni, kas, caurumam arvien palielinoties, plēksnēm vien bira uz visām pusēm. Izlādēšanās indīgie izgarojumi spiedās rīklē, izraisīja mokošu klepu, kairināja acis un lika tām asarot. Taču Kosti stāvēja savā vietā stabili kā robots.

— Kari! — Ali sauciens pārgāja kliedzienā, — uzmanies … apstājies!

Atskanēja brīkšķis, no klints atdalījās liels gabals un dārdēdams nobruka uz gaiteņa grīdas. Mehāniķis pēdējā brīdī parāvās sāņus tikai tik daudz, lai viņu neķertu. Ar brīvo roku viņš uzsita pa kādu gruzdošu vietu uz biksēm. Taču otra roka nenodrebēja, tvē­riens neatslāba un iznīcinošais stars turpināja urb­ties tieši tajā vietā, kur vajadzēja.

Liesmas atblāzmā Deins ieraudzīja rīgelieša seju. Ar savām platajam acīm viņš kā hipnotizēts blenza uz Kosti, un šajā skatienā atspoguļojās šausmas. Viņš atkāpās tālāk no priekšā pavērtajiem elles vārtiem, taču šķita, ka viņš vairāk baidās no cilvēka, kas to visu bija uzsācis, nekā no blastera.

— Gatavs! — atskanēja ķiveres apslāpētā Kosti balss.

Viņi vēl neuzdrošinājās tuvoties kvēlojošajām dur­vīm, ko mehāniķis bija izgriezis. Taču viņš jau bija iebāzis ieroci makstī, tātad uzskatīja darbu par pada­rītu. Tagad viņš pienāca pie pārējiem, atbīdīdams sejsegu, un varēja redzēt, kā spīd viņa nosvīdusī seja. Ar cimdotajām rokām Kosti ņēmās enerģiski dauzīt pa gruzdošajam vietām jakā un biksēs, izplatīdams apdegušas ādas un auduma smārdu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Sargasi kosmosā»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Sargasi kosmosā» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Sargasi kosmosā»

Обсуждение, отзывы о книге «Sargasi kosmosā» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x