Pavels Curjumovs - Dubultnieks

Viņš mani vajāja. Viņa seja pauda izbailes un neizpratni. Viņš sekoja klusēdams un rokās viņam nekā nebija. Pats nezinu kāpēc, bet izjutu mokpilnas bailes no viņa.

Mēs bijām kādā svešā ēkā, taču zināju, ka esmu ceļā uz izeju. Lai atkratītos no vajātāja, reizumis, savu mulsumu nododo-šā ātrumā es strauji izjozu caur īsajiem gaiteņiem un tad, it kā nekas nebūtu noticis, atkal pārgāju uz soļiem. Bet tas nelīdzēja, viņš neatpalika.

Visapkārt ēkai bija biezs, zaļš parks. Tas bija mans mērķis. Domāju, ka tur, parkā, es varēšu aizbēgt tā, ka viņam tas neliksies dīvaini, un viņš — šis svešais cilvēks — neko nesapratīs.

Beidzot parādījās sengaidītā izeja. Atvieglinājuma pārņemts, es pagrūdu durvis, taču tās neatvērās. Es atskatījos. Kad vajātājs bija jau gandrīz līdzās un pastiepa roku, mēģinādams kaut ko teikt, vai arī, lai apturētu mani; es izšķīros un metos durvīs ar plecu. Lai viņš domā ko domādams.

Plecs iegāzās tukšumā. Es pamodos.

Stāvēdams pie spoguļa un gatavodamies skūties, es nevilšus sāku aplūkot savu seju. Pēkšņi es sapratu savu baiļu iemeslu, to, ko nekādi nevarēju apjēgt sapnī. Cilvēkam, kurš mani vajāja, bija tāda pati seja. Viņš bija mans dubultnieks.

Lai paziņotu par mūsu saderināšanos, mēs ar Ollu ielūdzām pie manis, dažus tuvākos paziņas. Olla uzaicināja divas draudzenes, bet es — savu draugu Torņu.

Mēs abi draudzējāmies kopš bērnības un kādreiz pat ilgojāmies strādāt kopā. Taču vēlāk, kā jau tādos gadījumos tas notiek gandrīz vienmēr, mūsu ceļi izšķīrās. Toms aizrāvās ar biostrukturoloģiju, es — ar kosmisko lidaparātu konstruēšanu. Tā kā viņa darbības joma neprasīja ne grandioza mēroga eksperimentus, ne arī plašu informācijas apmaiņu ar citām nozarēm, Torns pamazām noslēdzās sevī un kļuva par vienu no nedaudzajiem zinātnes vientuļniekiem.

Vakars izdevās. Jaunajās lomās mēs ar Ollu bijām atraisīti. Ollas draudzenes centās atstāt iespaidu uz Tomu. Nezinu gan, vai viņām tas izdevās vai ne.

Pēc viesībām es izgāju pavadīt Tomu. Man gribējās pabūt ar viņu divatā. Visapkārt valdīja klusums. Mēness karājās pie debesīm kā uzzīmēts. Tā nedzīvā gaisma apsudraboja papeļu vainagus, ceļu, visu apkārtni un it kā izkusa, tā arī nespēdama cīnīties ar vasaras nakts siltumu.

Torns pirmais iztraucēja klusumu. Es gaidīju, ka viņš uzdos jautājumus par Ollu, taču Toms kā parasti sāka runāt par savu darbu un es klausījos ar vienu ausi. Tad viņš jautāja:

— Lan, bet ko tu domā par fizioloģisko nemirstību?

Tas bija viņa garā.

Fizioloģiski nemirstīgs cilvēks, — es atbildēju neiedziļinādamies, — protams, varētu dot lielu labumu kaut vai tāpēc, piemēram, ka pastāvīgi attīstītos viņa intelekts, ģenialitāte, bagātinātos pieredze. Viņam jau būtu pamatzināšanas un nevajadzētu zaudēt laiku to apgūšanai. Taču šo patiešām izcilo indivīdu kandidatūras vajadzētu izvēlēties visai cilvēcei. Nemirstība visiem turpretī ir pretrunā ar dabu un tai nav jēgas. Vai tik tu neesi palicis neuzticīgs savam darbam? Gribi turpmāk nodarboties ar novecošanas vispārējo fizioloģiju?

Ne jau tur tas suns aprakts. Manuprāt, fiziologi ir daudz tālāk no atrisinājuma nekā mēs. Šobrīd viņi var paildzināt cilvēka mūžu par divdesmit pieciem trīsdesmit gadiem. Tas ir ļoti maz un būtiski neko negroza. Diemžēl, arī mēs mīņājamies uz vietas. Kad mums izdevās reģene-rēt zaudētu locekli, un vēlāk, kad izdevās arī iekšējo orgānu reģenerācija, likās, vēl tikai nedaudz jāpiespiežas un nāve būs uzvarēta. Taču neatlaidīgos ikdienas pūliņos aizgājuši daudzi gadi, un kaulainā joprojām smejas par mums. Ar to ir grūti samierināties, — sarūgtinātā balsī atbildēja Torns.

Es neesmu speciālists, 1 bet pat man skaidrs, ka mēģinājumiem pārvarēt vecumu ar reģenerācijas palīdzību nav nekādas jēgas. Reģenerētais orgāns taču vienmēr būs tikpat vecs, cik viss organisms. Tas ir likums, kas pierādīts jau simtiem reižu. Un citādi arī nemaz nevar būt. Protams, ja tu gribēji dzirdēt manas domas par to. Pēdējā gada laikā jums izdevies fiksēt pašreģenerācijas universālo informāciju biostruktūrā. Līdz ar to, ja es saprotu pareizi, atkārtoti zaudējot jebkuru orgānu, speciālista palīdzība vairs nav vajadzīga — viss atjaunojas pats no sevis. Tiesa gan, jums vēl neesot izdevies pārvarēt kādas īslaicīgas grūtībiņas ar vecumu. Bet, lai nu kā, tas ir milzīgs solis uz priekšu un nav taisnīgi runāt, ka jūs mīņājoties uz vietas, — es iebildu.

Informāciju, kas nodrošina atkārtotu pašreģenerāciju, proti, statisu, — turpināja Torns, — iespējams fiksēt tikai vecumā apmēram no divdesmit līdz piecdesmit gadiem, tas ir, laikā, ko novecošanās fiziologi uzskata par «vislabvēlīgāko biostruktūras funkcionēšanai». Vecuma barjera statisā nebūt nav īslaicīga grūti-biņa.

Likās, ka Torns tomēr kaut ko nepasaka līdz galam. ' — Galu galā, ko tad tu iesaki?

— Es domāju, ka ir iespējams reģene-rēt pilnīgi visu biostruktūru «cilvēks», proti, radīt organismu dubultnieku, — pēc pārdomu brīža atbildēja Torns.

Sī ideja man šķita drīzāk absurda nekā fantastiska, taču savas domas es noklusēju. Lai nu būtu kā būdams, iespēju, kā tādējādi sasniegt nemirstību, es nesaskatīju.

Kāds tam sakars ar nemirstību? — es jautāju.

Nekā sarežģīta te nav, — atbildēja Torns. — Gluži vienkārši, tu esi aizmirsis statisu. Statiss novērsīs jaunā organisma novecošanos.

Es klusēju.

Mājās mēs ar Ollu pārrunājām aizvadīto vakaru. Tad es mēģināju pierunāt, lai viņa paliek pie manis līdz rītam, taču Olla atbildēja, ka viņai esot agri jāceļas un ka viņa vēl šovakar gribētu padzīt uz priekšu savu referātu par zinātnes vēsturi.

Es painteresējos, ko jaunu viņai izdevies atklāt lajā jomā. Olla atbildēja, ka-sensenos laikos daži zinātnieki, iekams ieteikt cilvēkiem, piemēram, jaunu vakcīnu, riskējot ar dzīvību, bieži vien vispirms to pārbaudījuši paši uz savas ādas.

Jau vakarā, vēl bez miega gulēdams gultā, es pārdomāju šo faktu un man tas likās nedaudz sentimentāls. Bet tagad, visās detaļās atsaucot atmiņā sarunu ar Tomu, gribējās piešķirt tam citu nozīmi.

Sapratu, ka manas oažas drīzāk uzvēdi-

jis nepatīkamais sapnis, taču arī Torni] uzvedība likās neparasta. Atcerēdamies viņa mūžīgās nesaskaņas institūtā ar grupas vadītāju, to, ka viņam nebija nekādas personiskās dzīves, ka pēdējā laikā, aizrāvies ar Ollu, satikos ar Tomu reti un nebiju pietiekami iejūtīgs, nolēmu tagad kaut virspusēji izanalizēt, vai ir iespējams eksperiments, par kuru viņš runāja. Ieslēdzu mājas informatoru un, kad tas bija gatavs uzklausīt, uzdevu jautājumu:

— Biostruktūras reģenerācija?

— Informācija: astoņas kategorijas, divpadsmit klases, divdesmit septiņas grupas. Kategorijas — kopumā piecdesmit minūtes, — nekavējoties atnāca atbilde.

Tas mani neapmierināja. Pat diennakts nepietiktu, lai sagremotu visas šīs ziņas.

Informācija «jautājums — atbilde», — pieprasīju tagad un uzdevu pirmo jautājumu:

Vai ir iespējama kāda jau esoša urr normāli funkcionējoša orgāna reģenerācija, tas ir, paralēla abu eksistence?

— Nav iespējama.

Kāpēc jau esoša un normāli funkcionējoša orgāna reģenerācija nav iespējama?

Nav iespējams pārvarēt Savina un Diona likumā noteikto biostruktūras savrupību.