RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Aža to apsolīja.

Bet aiztecēja viena nedēļa pēc otras, un Jeannot Mhatthieneque neatbildēja.

Reinis bažījās, ka vēstule varbūt ceļā izputējuse, un sacīja, lai Aža rakstot otru vēstuli. Bet arī šitā vēstule palika bez atbildes.

Viņš lika, lai sievasmāte rakstot trešo lāgu. Nu pēdīgi Jeannot Mhitthiencque atbildēja, ka šim acumirklī tik daudz neesot pie rokas, lai Natāle ciešoties un gaidot līdz pavasarim.

Šī vēsts Reiņam nāca ļoti negaidīta, nu viņam bij jālūko iedot rokas naudas vietā krāšanas lādes zīmes; bet naudas tā vai tā vēl vajadzēja, jo bij taču jāsāk gādāt priekš jaunās saimniecības, iepirkot dažu labu vajadzīgu lietu, - uz parādu jau neviens iesācējam nekā negrib dot.

«Bet ko tad viņš raksta par zirgu un tām govīm, kad tad tām varēs iet pakaļ?» Reinis vaicāja. «Pēc mana prāta, tas gluži aplam - ņemt tik dārgu zirgu iesākumā mums tāda nemaz nevajaga, varam pirkt par to cenu divus gluži brangus kleperus, - ko viņš raksta par to?»

«Viņš? Par to viņš neraksta itin nekā,» Aža atbildēja.

«Nekā?...» Reinis atplēta acis.

«Rādi man jel to vēstuli, ko tad viņš tur īsti raksta,» viņš teica.

Bedrītes Aža satrūkās. Nezinādama pirmā acumirkli, ko teikt, viņa darīja tā, kā kad Reiņa jautājuma nebūtu sapratuse.

«Nu, kur ir tā vēstule, dod viņu taču šurp!» znots nepacietīgi atkārtoja. «Man liekas, ka tur viss tā nav, kā tu stāsti.»

«Pie manis vēstules nav, - domāju, ka Natāle viņu pēdējā lasīja,» Aža stomījās, «kas tad tur citādi varētu būt, nekā es stāstu?»

«Natāle viņu pēdīgā lasīja,» Reinis atkārtoja. «Kas tad tā par muldēšanu, no kura laika tad Natāle, kas tikai ar mokām prot lasīt d r u k ā t u, uzreiz izmācījusēs lasīt r a k s t ī t u?»

«Kad esmu priekš tevis muldoņa, tad vari meklēt gudrāku cilvēku, ar ko sarunāties!» Aža pikti iesaucās un gribēja no kalpu klēts, kurā abi atradās, izsteigties ārā.

«Vēstuli!» Reinis piepeši uzkliedza, un nelabas aizdomas tam iešāvās galvā. «Tūliņ tu man viņu iedosi!» Un viņš atgrūda Ažu atpakaļ un satvēra tās roku kā ar maiglēm.

«Kungs Dievs, ko tu no manis gribi?» viņa pārbijusēs izsaucās un mēģināja atsvabināties. «Vai dieviņ, vai dieviņ - vēstules nav pie manis - jānudie nava, - man- man viņa izputējuse!»

«Mele, tu!» Reinis kliedza trakās dusmās. «Dod šurp to papīra vīkši, citādi tevi -!»

Aža saķēra ar brīvo roku savu kaklu, it kā gribēdama to sargāt, un stenēja aizsmakuse:

«Tak laid nu jel vaļā - tu jau man roku lauz pušu- vai dieviņ - es kliegšu - palīgā! -Stāstīšu tev taisnību - tikpat vairs nekas nelīdz - neesmu jau nekad nekādas vēstules no Natāles tēva dabūjuse.»

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Šis izskaidrojums sarāva visas saites, kas Reini saistīja pie savas sievas. Tie tagad dzīvo kā suns ar kaķi... Sāpes par iznīcinātiem dzīves nolūkiem tam sarūgtina katru stundu viņa dzīvē. Viņš ienīst savu sievu, ienīst savu sievasmāti, ienīdēs tās līdz kapa malai... Un, ja tam kādreiz sirds top mīkstāka, tad viņš zin līdzekli pret to. Viņš ieskatās savas sievas rētainajā, saulē apdegušā, tuklā un netīrā ģīmī, un viņa riebums pret to kļūst lielāks nekā agrāk....

Mazs tārpiņš, ietīts Natāles netīrajās jakās un panckās, brēc šūpulī pie viņa gultas, bet viņš neuzmet tam gandrīz ne mirkļa. Vai tad šis kašķainais, slikti barotais mazais radījums patiesi viņa bērns?... Reinis runā maz, bet vismazāk ar savu sievu. Tikai tad, kad tas piedzēries, viņš runā daudz ar viņu un sit viņu, - dauza savu ļempīgo sievu un žņaudz savu gudro sievasmāti, atprasīdams tai vēstuli par solīto zirgu, trim govīm un simts rubļiem...

Reinis dzer... citkārt priekšzīmīgais, godīgais, taupīgais Reinis, kas reiz bij teicis: «Ko līdz dzeršana?...» Viņa krāšanas lādes zīmes, pārvērstas brandvīnā, viņam un viņa tēvam jau ietecējušas rīklē, ar algu notiek tāpat. Kāpēc arī krāt... Ko v i ņ š neapdzer, to v i ņ a iegrūž žīdu kulēs par šādām tādām lupatām, ko tai māte vairs nevar sagādāt, tādēļ ka tā vairs nava saimniece...

Ap tirgiem, svētdienās, lielākās svētku dienās krodzeniekam vislielākā peļņa no abiem Pupulakstiem. Tad viņi, līdz nesamaņai piedzērušies, guļ uz soliem, galdiem vai arī uz plikas zemes... Bet nāk arī acumirkļi, kad Reinis vienatnē pārdomā savu likteni, kad viņa domas aizvirzās atpakaļ uz pagātni. Tad viņa sirdi iedegas nožēlošanas kvēle un uz viņa bālā, iekritušā vaiga guļ izmisuma ēna.