Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

Pēc viņa Mikele gluži mierīgi aizvēra istabas durvis un, tikpat rūpīgi aizdarījis ārdurvis, izgāja.

Neinteresēdamies vairs ne par notikušo, ne par Lorencīno, viņš devās taisni uz Santissima Annunciatas laukuma stūri, tur nometās ceļos Dievmātes tēla priekšā un no sirds dziļumiem pateirās Madonnai par tās žēlastību, ka viņam tik labi izdevusies šī briesmīgā slepkavība.

BEIGU VĀRDS

* Visiem zināms, kā beidzās šī drausmīgā Florences drāma, kuru mēs še esam attēlojuši galvenajos vilcienos.

Lieku reizi pasaule pārliecinājās par to neapgāžamo patiesību, ka gandrīz vai vienmēr duncis gan pārcērt, bet neatrisina.

Kā pēc Pompeja uzvarētāja Cēzara nāves par Romas valdnieku kļuva Oktaviāns, tāpat arī pēc Aleksandra par Florences valdnieku kļuva jaunais Koms I, par kuru jau ieminējāmies šā stāsta sākumā un kuram, pateicoties viņa tēva Melno Bandu 2ana popularitātei, kā arī viņa jaunībai, skaistumam un tam apstāklim, ka florencieši jau bija pieraduši pie verdzības, ceļš uz troni bija nolīdzināts.

Viņš nosēdās tanī, pateicoties zvērastam, ar kuru viņš kardinālam Cibo svēti apsolījās turēt šos četrus solījumus:

pirmkārt, izturēties taisnīgi pret nabagiem un bagātiem; otrkārt, nekad necensties atjaunot Florencē ķeizara varu; treškārt, atriebt hercoga Aleksandra nāvi;

ceturtkārt, izturēties labvēlīgi pret viņa īstajiem bērniem sinjoru Jūliju un sinjorinu Jūliju.

Koms to apzvērēja un izvēlējās par savu devīzi šādu Vergīlija rindu: — Primo avulso, non dcficit alter.

Bet ar Komu notika tāpat, kā tas notiek ar visiem, kurus negaidīts apvērsums paceļ varas augstumos.

Pie pirmās troņa pakāpes viņš saņēma saistošus noteikumus, pie pēdējā viņš tos atmeta.

Vienīgais solījums, kuram tas palika uzticīgs, bija atriebība. Tūlīt otrā dienā pēc slepkavības, tiklīdz kardināls Cibo uzzināja par hercoga Aleksandra nāvi, viņš saprata, cik bīstamā stāvoklī viņu nostāda Stroci un tā biedru atrašanās pilsētā… Tā kā hercogs bija miris, viņus vairs nevarēja notiesāt… Bet, atrodoties pilsētā, viņi nepieļautu Cita hercoga proklamēšanu.

Tāpēc viņiem paziņoja, ka hercogs tos ir apžēlojis, izlaida no Bargello, aizveda līdz robežām un tur palaida brīvībā.

Viņi devās uz Venēciju.

Un tikai tur Stroci no paša Lorencīno mutes pirmo reizi dzirdēja par hercoga un savas meitas nāvi.

Dziļas bija tēva sāpes.

Bet kad viņi redzēja, ka Florence ir nākusi Koma I rokās un tiklīdz tie bija izpratuši jaunā hercoga drūmo, nežēlīgo raksturu, viņi sapulcēja ap sevi visus Toskānā vēl atlikušos republikāņus un mēģināja uzsākt atklātu cīņu.

Bet viņi tika sakauti un ieslēdzās Montemurlo cietoksnī, kur tos Aleksandrs Vitelli aplenca.

Pēc vairāk stundu asiņainas cīņas uzbrucēji, kas bija itāliešu vai spāņu kondotjēri, iekļuva pilī, un republikāņi tika vai nu nogalināti, vai saņemti gūstā.

Fīlips Stroci padevās tikai pašam Vitelli.

Koms I atpirka gūstekņus zaldātiem, kas tos bija saņēmuši, un lika viņus aizvest uz Florenci, kur tos tiesāja Astoņu padome.

Pirmajās četrās dienās katru rītu uz Pārvaldes laukuma nocirta galvas četriem republikāņiem.

Bet tauta nespēja vairs ciest šo skatu. Tā saprata, ka še zem bendes cirvja tiks izlietas vistīrākās florenciešu asinis.

Ļaužu dusmu kliedzieni nobiedēja hercogu. Tāpēc viņš aizsūtīja pārpalikušos cietumniekus, to starpā arī Nikolu Makiavelli, slavenā vēsturnieka dēlu — uz Pizas, Livorno un Volteras cietokšņiem.

Mēneša laikā neviens no tiem vairs nebija starp dzīvajiem.

Bija atlikuši vēl tikai pieci dižciltīgākie: Bartolomejs Valori, viņa dēls Fīlips Valori, viņa brāļa dēls — otrs Fīlips Valori, Antonio Frančesko Albici un Alesandro Rondinelli.

Viņiem vajadzēja mirt 20.augustā, tai pašā dienā, kad pirms septiņiem gadiem šis pats Bartolomejs Valori, toreiz vēl Aleksandra Mediči piekritējs, bija, pretēji Florences satversmei, sasaucis parlamentu un nodevis savu tēviju šiem pašiem Mediči, kas nu to atalgoja, kā jau tirāniem parasts.

Visi pieci vispirms tika stiepti uz moku sola un noliktā dienā vesti uz ešafotu.

Tur viņi mira kā republikas nodevēji.

Atlika vēl Fīlips Stroci. Tā kā viņš bija padevies pašam Vitelli, tad arī tam tagad piederēja. Aleksandrs Vitelli, viņu bija ieslodzījis viņa agrākajā cietoksnī un, atsacīdamies to izdot Mediči, izturējās pret viņu laipni un saudzīgi.

Pats par sevi saprotams, ka tas bija tikai laika un naudas jautājums. Koms beidzot nopirka cietumnieku un Kārlis Piektais atļāva to izdot.

Tomēr šo atriebšanās prieku Komam nebija lemts piedzīvot: tai dienā, kad cietumniekam vajadzēja tikt izdotam, Fīlips Stroci, jau iepriekš brīdināts, ar nazi pārgrieza sev rīkli, kad ar pirmajiem asins pilieniem bija uzrakstījis sekojošās pravietiskās rindas no Vergīlija:

Exoriare aliquis nost ris ex ossibus ultor.

Kas attiecas uz Lorencīno, tad viņu 1547.gadā atrada nodurtu un ielas Venēcijā — tieši desmit gadus pēc tam, kad Koms I bija zvērējis atriebt hercoga Aleksandra nāvi.

NAKTS FLORENCĒ

I Daži vārdi par Itāliju 305

II Santa Kroče laukums 316

III Sbirs Mikele Tovolačīno 323

IV Fīlips Stroci 329 V Palaco Rikardi 337

VI Ungāra aizdomas 345

VII Noāsa balodis 353

VIII Skats no Rasina traģēdijas 358

IX Brāļa Leonardo celle 368

X Bargello 376

XI Slepkavība 384

397

XII Beigu vārds 394