Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

īsais brīdis ar cilvēkiem bija mani iedrošinājis. Kad otrā dienā kolēģes pirms promiešanas man pienesa savus nepadarītos darbus, pateicu, ka pulkstenis drīz būs pusčetri un tāpēc nepaspēšu šodien tos paveikt.

— Kā, bet tas taču jāpadara šodien! — uztraucās Liepas kundze. — Jūs esat praktikante, un jums jāmācās visi darbi.

— Esmu padarījusi visu, kas man šodien darāms.

— Tā ir nekaunība! — uztrauktā dāma nošņāca un ieskrēja pie sekretāra. Bet tas bija jau aizgājis un sūdzēšanās jāatliek uz otru dienu. Pusčetros es gāju mājā, pirmo reizi tik agri visā savā strādāšanas laikā. Mani locekļi drebēja no uztraukuma, es pati brīnījos par savu pārdrošību, šaubījos, vai esmu darījusi pareizi, vai rīt mani neatlaidīs no darba par nepaklausību.

Otrā dienā kolēģes ar mani nemaz nerunāja. Jau priekšpusdienā sekretārs ieaicināja mani savā kabinetā un paziņoja, ka par nepadošanos darba disciplīnai es skaitoties atlaista. Saņēmu atlikušo algu un, savas istabas dāmu uzvarā mirdzošo skatienu pavadīta, izgāju uz ielas.

Nezinu, vai kāds, kas pats nav piedzīvojis līdzīgu gadījumu, var iedomāties, ko nozīmē divdesmit gadu vecumā iziet uz ielas bez darba, bez vecāku vai radu atbalsta, nesot sev līdzi rūpes un atbildību par ārprātīga tēva apgādāšanu. Pirmajā mirklī bija tā, it kā ar smagu veseri būtu iesists pa galvu, neviena sakarīga doma neiekrita prātā. Māja bija auksta kā ledus pagrabs, nesaprātīgais tēvs bija atvēris logu un pats neapsedzies gultā aizmidzis. Sasedzu tēvu un sakopu virtuvi, bet tad arī mani spēki bija galā. Iekritu gultā un ļāvos izinisušai raudu lēkmei.

Bija jau krēsla, kad pie durvīm kāds klauvēja. Nekad pie mums nebija neviens nācis, tāpēc nesaprašanā atvēru durvis. Aiz tām stāvēja Austra. Viņa necentās man parādīt līdzjūtību un nožēlu, bet vispirms braši sapurināja aiz pleciem.

— Meitenīt, kas tā raud par trīsdesmit latiem? — viņa jokoja, bet man par jaunu no acīm izsprāga asaru šalts. Tie trīsdesmit lati tomēr bija man un tēvam vienīgā dzīvotiespēja. Ar tiem mēs dzīvojām pusbadā, bet nu bija paredzams bads.

Austra tomēr neskatījās tik pesimistiski. Viņi visi, ko es toreiz sastapusi, meklēšot man darbu. Bet, kamēr darbs neesot atrasts, viņi kopīgi no savām algām atlicināšot vismaz tos trīsdesmit latus, ko es īstenībā viņu vainas dēļ esot pazaudējusi. Teicu, ka man būs kauns pieņemt pabalstu, jo viņi visi ir mazpelnītāji.

— Ak tu iedomīgais, patmīlīgais meiteni — Austra paraustīja mani aiz auss. — Mēs citi neesam kaunējušies pieņemt viens no otra atbalstu bezdarba dienās, tikai tu gribi būt patstāvīga un pārāka par mums. Nu saki pati — ja līdzīgi būtu gadījies ne tev, bet kādam citam?

Man bija jāatzīst, ka neuzskatītu par pazemošanos, ja kāds cits pieņemtu no manis pabalstu.

— Nu, lūk, — Austra izņēma no manām rokām pretošanās ieročus. — Tāpēc neiedomājies, ka tu esi savādāka nekā citi. Šoreiz mēs palīdzam tev, citreiz prasīsim pali dzību no tevis.

Naktī tēvs saslima. Viņu kratīja drudzis, brīžiem viņš nosvīda gluži slapjš. Pa atvērto logu bija ienākusi nāve un tagad kratīja un purināja vārgo miesu, lai izrautu no tās vēl atlikušo dzīvību.

Trešā dienā tēvs nomira. Mani jaunie draugi parūpējās par viņa apbedīšanu. Nevaru teikt, ka būtu skumusi par tēva nāvi. Nāve man likās atpestīšana no tām tumsas mokām, kādās viņš bija dzīvojis pēdējos gados. Raudāju par viņa bēdīgo dzīvi, kas viņu tik bezpalīdzīgi bija nostādījusi pretim saviem rupjajiem spēkiem.

Kaut gan man darbu meklēja pieci cilvēki un es pati, atradām to tikai pēc mēneša. Dabūju pārdevējas vietu apavu veikalā. Tagad vakaros varēju nodoties lasīšanai un justies līdzvērtīgāka mūsu pulciņa sanāksmēs. Zināju, ka Briedis un pārējie ir komunisti, bet man vairs tāpēc nebija no viņiem bailes. Migla nokrita no manām acīm. Tādi skolotāji kā Bitēns un mūsu dabas zinātņu skolotājs bija mūs krāpuši. Kā netīri meļi viņi bija izturējušies, un mēs tiem bijām uzticējušies kā saviem ceļa rādītājiem. Blēži un liekuļi viņi bija, taukie dzīvot pratēji, kas mierīgu sirdi varēja izraut nabaga cilvēkam mūža sviedros krātos grašus no rokām, ar alkainu naudas kari ņirgāties par nabadzību.

Bija atkal vasara. Norunājam svētdien iet uz Meža ezeru, bet rīta agrumā pie manis iesteidzās Briede ar ziņu, ka brālis apcietināts. Viņa laikam redzēja, kā satumsa mana seja, un, prom ejot, cieši saspieda manu roku:

— Tev jāaug mums līdzi stiprai un neievainojamai tā viņš lika pateikt.

Gāja dienas un nedēļas. Man likās savādi, ka varu staigāt pa ielām un laukiem, kamēr cilvēks, kam tagad piederēja manas labākas domas un siltākās jūtas, bija ieslodzīts būrī kā dzīvnieks, pazemots un vārdzināts. Man bija kauns skatīties uz sauli, kuru viņam liegts redzēt. Es laikam būtu ļāvusies sentimentālai rezignācijai, ja manās ausīs allaž neskanētu Austras atnestie vārdi: «Tev jāaug stiprai un neievainojamai.»

Austra gāja uz cietumu satikties ar brāli un pārnesa mums sveicienus kā sārtus ziedus. Rudenī, kad Sarkanā Armija novietojās savās bāzēs, mūsu cerību spārni sāka plīvot kā slepus uzvilkti karogi. Bet pavasarī apcietināja arī Austru.

Beidzot pienāca diena, silta jūnija diena, kad no visam darba vietām, no šaurajiem dzīvokļiem, pagrabiem un bēniņiem saplūda ielās milzīgais darba skudru bars. Augstu nesdami ātri sagatavotus sarkanus karogus un plakātus, mēs virzījāmies uz apriņķa cietuma pusi, gaiši un spēcīgi skanēja mūsu dziesma. Kāds cilvēks no ietves malas parāva mani aiz rokas. Oļģerts! Piedzērušās acis valbīdams, viņš šļupstēja:

— Oļa, vai tu arī starp tiem salašņām?

— Nē, starp tiem salašņām esi tu! — es atsmēju un ieslēdzos savā rindā. Oļģerts paskrēja gabaliņu līdzi un, trīcošām rokām draudīgi kratīdams spieķi, kaut ko kliedza. Tāds viņš izzuda no manām acīm — kā ceļmalā palicis, nevarīgās dusmās trīcošs vecā, grimstošā laikmeta simbols. Ar savu pacelto spieķi un lamāšanos tas nespēja aizkavēt mūsu gājienu.

Šai brīdī es vairs nejutu sevi kā atsevišķu būtni, likās, mēs esam viens vienīgs važas sarāvis milzis, mums ir viena sirds, kas izstrāvo asinis pa visu milzīgo ķermeni, mums ir viena galva, kuru pārņēmusi lielā brīvības doma. Šai brīdī es aptvēru, cik niecīgs, sīkai skudrai līdzīgs ir atsevišķs cilvēks un kāds varenums ir lielajā kopumā. Man gribējās raudāt, ka mani vecāki aizgāja no dzīves, cīņu zaudējuši, viņus saberza bagāto un vareno cilvēku netaisnību un nelietību lavīna, jo viņi bija vieni. Bet es nedabūju paļauties skumjai nožēlai, jau vērās cietuma vārti, un tad — tad es ieraudzīju divas siltas, sirsnīgas acis un zināju, ka sākusies jauna dzīve.

ANNA SAKSE

STĀSTI NOVELES HUMORESKAS

Noskanējis grāmatu Imants Ločmelis