T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

No avīzēm mēs uzzinājām visus apstākļus, bez tam Vestpointā pastāvīgi tika saņemtas vēstules no agrāka­jiem skolas absolventiem, kas tagad dienēja Floridā. Katrs sīkums nokļuva arī līdz mums, un mums bija pa­zīstami daudzi indiāņu virsaišu vārdi, kā arī seminolu iekšējais noskaņojums. Izrādījās, ka viņu vidū nav vien­prātības. Daļa seminolu ar vienu no brāļiem Omatlām priekšgalā bija ar mieru piekāpties mūsu valdības prasī-

b;1im. Tā bija nodevēju partija, un tā bija mazākumā. Patriotu bija daudz vairāk, ieskaitot ari pašu galveno miko un ietekmīgos virsaišus Holatu, Koa Hadžo un nē­ģeri Ābramu.

Patriotu vidū bija kāds vīrs, kura vārds gāja no mutēs mutē un ieguva arvien lielāku popularitāti. Tas bieži tika •minēts avīzēs un mūsu draugu vēstulēs. Tas bija kāds jauns karavīrs, pēc titula apakšvirsaitis, kas tādā vai citādā ceļā bija ieguvis ciltī ievērojamu ietekmi. Viņš bija viens no visdedzīgākajiem pārvietošanās pretiniekiem, vārda pilnā nozīmē visas seminolu opozīcijas dvēsele, un gados daudz vecāki un varenāki virsaiši ņēma vērā , viņa padomus..

Netrūka Ksenofontu 3 , kas padarīja nemirstīgu viņa slavu. Savienoto Valstu tauta bija ilgi dzīvojusi mierā ar indiāņiem. Romantiskais mežonis bija tālu no zemes robežām. Kolonistu ciematos reti kad varēja redzēt kādu indiāni vai kaut ko dzirdēt par viņiem. Pēdējā laikā pil­sētās nebija ieradušās arī cilšu delegācijas, pie kurām iedzīvotāji būtu varējuši pamielot acis, un visus bija pār­ņēmusi patiesa ziņkāre par šiem meža bērniem. Tautai vajadzēja indiāņu varoņa, un šis jaunais virsaitis šķita «tam īstais vīrs.

Viņa vārds bija OCEOLA.

Man nebija ļauts ilgi izbaudīt mājas dzīves jaukumus. Jau pēc dažām dienām es saņēmu pavēli doties uz Kinga fortu, kur atradās seminolu aģentūra un Flbridas armi­jas galvenais štābs. Forta komandieris bija ģenerālis Klinčs. Mani norīkoja viņa štābā.

Diezgan apbēdināts, es gatavojos izpildīt pavēli. Bija grūti tik drīz šķirties no tuviniekiem, kuri mani sirsnīgi mīlēja un no kuriem es tik ilgi biju bijis projām. Māte un māsa sāpīgi pārdzīvoja mainu aizceļošanu un pat mē­ģināja mani pierunāt atstāt dienestu un palikt mājās.*

Es labprāt būtu paklausījis viņu lūgumam, jo pienā­kumi, kurus izpildīt tiku aicināts, nepavisam mani ne­sajūsmināja, bet šādā kritiskā brīdī es neuzdrošinājos tā rīkoties: tad mani izsludinātu par nodevēju un gļēvuli. Tēvzeme bija man uzticējusi zobenu. Man vajadzēja cīnī­ties, vienalga, vai karš bija taisnīgs vai netaisnīgs, vai man tas patika vai ne. To sauc par patriotismu!

Diez vai maz jāsaka, ka bija vēli arī kāds cits iemesls, kādēļ man negribējās- šķirties no mājām. Kopš atgrieša­nās manas acis bija bieži raudzījušās pāri ezeram un kavējušās pie jaukās salas. Ak, es nebiju aizmirsis Majumi!

Man pašam grūti analizēt savas jūtas. Tās bija īsts izjūtu mudžeklis. Jaunības mīlestība, pārskanēdama vēlā­kās aizraušanās un gatava uzliesmot cauri pelniem, kas tik ilgi to bija apslāpējuši, nožēla un sirdsapziņas pār­metumi, šaubas, greizsirdība, ļaunas nojautas — tas viss brāzmoja manās krūtīs.

Kopš atgriešanās es nebiju uzdrošinājies kaut ko uz­sākt, jo redzēju,, ka mana māte vēl arvien ir neuzticības pilna. Es nebiju uzdrošinājies pat izjautāt kādu, kas būtu varējis izkliedēt manu neziņu. Šīs dažas dienas es biju pavadījis šaubās un brīžiem mocījies smeldzīgās nojau­tās, ka ir noticis kas slikts.

Vai Majumi vēl ir dzīva? Vai viņa ir palikusi man uzticīga? Uzticīga! Vai man maz ir kāds pamats uz to cerēt?:Vai viņa vispār ir mani jebkad mīlējusi?

Man apkārt bija cilvēki, kas varētu atbildēt uz pirmo- jautājumu, bet pat vistuvākajam no tiem es baidījos iz­runāt viņas vārdu.

Atvadījies no mātes un māsas, es devos ceļā. Viņas", nepalika vienas, jo tagad mūsu plantācijā dzīvoja mātes­brālis, viņu aizbildnis. Šķiršanās brīdi padarīja vieglāku doma, ka es drīz atgriezīšos. Pat ja paredzamā kampaņa ieilgtu, mūsu vienības darbotos tepat tuvumā, un es bieža vien varētu atrast izdevību atkal apciemot mājiniekus.

Mans tēvocis, tāpat kā visi pārējie, neticēja kara iespē­jai. «Indiāņi,» viņš sacīja, «piekāpsies pilnvarotā prasīs bām. Un viņi būtu muļķi, ja to nedarītu!»

Kinga forts nebija tālu; tas atradās indiāņu terito­rijā četrpadsmit jūdžu aiz robežas, līdz kurai no mūsu plantācijas bija vēl tuvāk. Ceļā uz turieni man vajadzēja pavadīt tikai vienu dienu, un mana jautrā «ieroču nesēja» Melnā Džeka sabiedrībā šis ceļojums nevarēja likties garš. Mēs apseglojām pāri vislabāko zirgu no mūsu staļļa un abi bijām no galvas līdz kājām apbruņoti.

šķērsojuši upi braslā augšpus ezera, mēs iejājām «rezervātā» [14] . Ceļš — patiesībā tā bija tikai taka — veda paralēli mazajai upītei, bet diezgan tālu no tās krastiem, cauri mežam pa otru pusi Pauelu plantācijai.

Kad bijām nonākuši iepretim klajumam, es ieraudzīju taciņu, kas nogriezās uz turieni. Es to labi pazinu, jo bieži biju to minis ar strauji pukstošu sirdi.

Es vilcinādamies apstājos. Dīvainas domas satrauca' manu prātu — spēja apņēmība, vēl nenobrieduši līdz rī­cībai, tikpat pēkšņi izgaisa. Manas rokas palaida pavadu un tad atkal to pievilka. Pieši draudoši tuvojās zirga* sāniem un tomēr neiecirtās tajos.

«Vai man doties turp? Vēlreiz viņu ieraudzīt? Vēlrēiz no jauna izjust maigas mīlestības elpu? Vēlreiz… ak, varbūt ir jau par vēlu! Varbūt mani tur neviens vairs negaida un saņems kā ienaidnieku? Varbūt…»

Ko jūs grib darīt, m'assa Džordž? Tas nav ceļš uz fortu.

— Es to zjnu, Džek. Es domāju iegriezties Pauela kundzes plantacijā.

— Pauelkundzes plantācijā! Žēlīgs dies! Massa Džordž, jūs tad nekā par to nezin ?

— Par ko? — es jautāju ar ļaunu nojautu sirdī.

— Pauelkundze tur vairs nav, sen jau nav, nu vai divi gadi — visi aizgājuši prom.

— Aizgājuši? Uz kurieni?

— Par to Džeks nekā nezin. Domāt, ka uz kādu citu vietu indiāņu zemē, kaut kur citur viņiem jaunas mājas.

— Kas tad tagad dzīvo šeit?

— Neviens pats tagad nedzīvo, visa māja tukša.

— Bet kāpēc gan Pauela kundze to atstāja?

— Vai, tas tāds jokains stāsts. Zēl'īgs dies! Jūs nemaz nekā nav dzirdējis, massa Džordž?

— Nē, it neko.

— Tad Džeks jums pastāstīs. Bet, man domāt, massa, vajag jāt tālāk. Citādāk paliek vēls, nav labi, ja pienāk tumšs mežā.

Es pagriezu savu zirgu un devos tālāk . pa galveno ceļu. Džeks jāja man blakus, un es ar sāpēm sirdī klau­sījos viņa stāstīto.

— Redz, massa Džordž, to visu izdarīja massa Rin- golds, vecais boss [15] , un, man domāt, jaunais ar tur bij vainīgs, tāpat kā vecais. Nu, redz, Pauelkundzei, viņai pazuda kādi melnie, kas bij viņas vergi. Tos viņai no­zaga, oi, vēl sliktāk — paņēma un aizveda baltie cilvēki. Citi saka, ka massa Ringolds zin vislabāk, kā notika. Bet par laupīšanu vainu lika uz Nedu Spensu un Bilu Vil- jamsu. Nu, Pauelkundze tad viņa tos abus iesūdzēja pie tiesas, un viņai tur lietu veda massa Grabss, tas lielais likumu vīrs, kas dzīvo lejā pie upes. Bet massa Grabss ir liels draugs imassa Ringoldam, un cilvēki saka tā, ka viņi abi salika galvas kopā un izgudroja piekrāpt indiā­nieti.

— Kā tad?

— Džeks to īsti nezin, massa Džordž, viņš par to dabūja 'dzirdēt no melnajiem, baltie runā pavisai savā­dāk. Bet man to sacīja paša massa Ringoida malkas vīrs Pomps, jūs tak viņu zinās, massa Džordž? Nu, un viņš saka, ka abi bosi gudroja, gudroja, kamēr izgudroja ap­krāpt nabaga indiānieti.