ALEKSANDRS GRĪNS: IZLASE SĀRTĀS BURAS

Pieplacis pie atslēgas cauruma, Toms gan neviena ne­redzēja. Uz grīdas bija paklāju saiņi, ādas, mašā ievīstī­tas kastes. Dažas milzīgās lādes — divas no tām bija atvērtas un to vāki atslieti pret sienu — neparasti pārvei­doja lielās telpas izskatu, kas bija iekārtota mierīgas un nekustīgas dzīves klīrīgajā smagnējumā.

Baiļodamies par saviem nedarbiem, taču pārmocījies aiz vēlēšanās atbrīvot sirdi no smagās nospiestības, Toms pa­vēra durvis un iegāja istabā. Viņam par atvieglojumu uz gultas bija uzsviests īsts revolveris. Nekā nejēgdams no revolveriem, tikai pēc grāmatām zinādams, kur jānospiež, lai tas izšautu, Toms paķēra brauniņu un, turēdams to izstieptā rokā, uzdrošinājās pieiet pie atvērtās lādes.

Tad viņš ieraudzīja dusmas.

Krietni augsts, balts briesmonis ar četrām rokām bolīja viņam pretī no lādes baismīgas, šķības acis.

Toms iekliedzās un nospieda tur, kur vajadzēja nospiest.

Lādē kaut kas sasprāga. No tās svilpdamas izlidoja lauskas, nošķindēdamas pret logu un galdu. Toms nosēdās uz grīdas, sažņaudzis rokā vēl arvien šāvienus raidošo re­volveri, un tad, aizsviedis to, elsodams metās pie nobā- lušā Beringa, kas ieskrēja kopā ar Kārli un Kornēliju.

— Es nonāvēju tavas dusmas! — viņš sajūsmināts un satricināts kliedza. — Es tās nošāvu! Tās nu vairs neva­rēs nevienam kaitēt. Es nekā neesmu darījis! Izdedzināju caurumiņu aizkarā un sadzēru rumu ar Kidu, bet es ne­gribēju redzēt dusmas!

— Nomierinies, Tom, — teica Berings, atviegloti no­pūzdamies, un apskāva drebošo puisēnu. — Es zinu visu. Manu mazo Tom ,,, nabaga, dzīvā sirds!

Aleksandrs Grīns, īstajā vārdā Aleksandrs Griņevskis, dzimis 1880. gadā Vjatkas guberņas Slobodskas pilsētā. Viņa tēvs Stefans Griņevskis ir 1863. gada poju sacelša­nās dalībnieks, kurš uz Vjatkas guberņu izsūtīts trimdā. No Slobodskas Grīna ģimene pārceļas uz Vjatku, kur tēvs sāk strādāt par rēķinvedi zemstes slimnīcā.

Aleksandrs Grīns mācās Vjatkas reālskolā, pēc tam pilsētas skolā, kuru pabeidzis 1896. gadā aizbrauc uz Odesu, bet 1897. gadā atgriežas Vjatkā. 1898. gadā viņš dodas uz Baku, 1899. gadā atkal dzīvo Vjatkā un 1900. gadā brauc uz Urāliem, lai kļūtu par zelta meklētāju.

1902. gadā Grīns dien cara armijā, iepazīstas ar ese- riem, dezertē no armijas. Klejotāja gaitās izbraukā Sim- birsku, Ņižņijnovgorodu, Tveru, Tambovu, Jekaterino- slavu, Kijevu, Sevastopoli. 1903. gadā par revolucionāro darbību Grīnu arestē, un viņš divus gadus pavada cie­tumā. Revolūcijas uzplūdu laikā tiek atbrīvots no apcie­tinājuma un pārceļas uz Pēterburgu. 1906. gadā viņu at­kal apcietina un izsūta uz Toboļskas guberņu, no kurienes viņš aizbēg un nokļūst Vjatkā, kur tēvs viņam sagādā svešus dokumentus un viņš dzīvo ar A. Maļginova vārdu.

1906. gadā avīzē «Birževije vedomosti» iespiests Grīna pirmais stāsts. Nākamajos gados presē parādās vēl citi stāsti un 1908. gadā — pirmais stāstu krājums.

1910. gadā Grīnu atkal arestē un nosūta uz Arhangeļ- skas guberņu. 1912. gadā Grīns atgriežas Pēterburgā, bet vēlāk pārceļas uz Somiju. Seit viņš uzzina par Febru­āra revolūcijas norisi un kājām dodas uz Petrogradu.

1919. gadā Grīnu iesauc Sarkanajā Armijā. Dienēdams Ostrovā, viņš saslimst ar tīfu un viņu smagi slimu ar sanitāro vilcienu nosūta uz Petrogradu. Seit par Grīnu rūpējas Maksims Gorkijs, sagādā viņam mājokli un darbu.

1924. gadā Grīns pārceļas uz Krimu un pilnībā nododas literatūrai.

Aleksandra Grīna literārā darba sākotne saistās ar to laiku, kad viņš pirmo reizi nokļūst cietumā (1903. gads, Sevastopolc), turpmākajos gados rakstnieks pakāpeniski izstrādā savu neatkārtojamo tēlošanas metodi, taču savas daiļrades augstākās virsotnes aizsniedz pēc Oktobra re­volūcijas. Top viņa izcilie plaša apjoma daiļdarbi — gar- stāsts «Sārtās buras» (1923), romāns «Zaigojošā pasaule» (1923), «Zelta ķēde» (1925), «Pa viļņiem traucošā» (1928), «Ceļš uz nekurieni» (1930), ka arī liels skaits meistarīgi uzrakstītu stāstu. Grīns iecer atmiņu grāmatu, taču nepa­gūst to uzrakstīt.

Rakstnieks mirst 1932. gada 8. jūlijā, viņš apglabāts Veckrimā.

ALEKSANDRA GRĪNA DARBU TULKOJUMI LATVIEŠU VALODA

Sārtās buras: Izlase / No kr, vai. tulk. H Dorbe un J. Vainovskis. — R.5 LVI, 1959. — 366 lpp. Zelta ķēde. Ce|š uz nekurieni: [Romāni] No kr. vai.

tulk. V. BelŠevica. - R.: LVI, 1961. — 347 lpp. Rančo «Akmens stabs»: Stāsts bērniem / No kr. vai. tulk. M. Vidrika. — R.: Liesma, 1966. — 120 lpp. — (Piedzīvojumi un zin. fantastika.) Zaigojošā pasaule: Izlase / No kr. vai. tulk. S. Cepurniece un M. Paula, — R.j Zinātne, 1972. — 130 lpp. Stāsts par kādu vanagu: Patiess notikums / No kr. vai. tulk. I. Kalnciema. — R.j Liesma, 1982, — 32 lpp. — (Mana pirmā grāmatiņa.)

Svarīgākie dzīves un daiļrades dati. Tat­jana Jarmolinska …… 524

Aleksandra Grīna darbu tulkojumi lat­viešu valodā. Tatjana Jarmolinska , 526

[1] consuelo (spān.) — mierinājums.