Džeks Londons: NAKTS GOBOTO

— Tā man arī vajag, — aizlūzušā balsī nomurmināja Dīkons. — Esmu bijis ēzelis. Mister Džī, kamēr nav zi­nāms, vai esmu uzvarējis vai zaudējis, es gribētu atvaino­ties. Nezinu, varbūt vainīgs bija viskijs, bet es esmu ēzelis, nekauņa, slikti audzināts cilvēks — vispār draņķis.

Viņš sniedza roku, un metiss, gaiši smaidīdams, sa­tvēra to.

— Paklausieties, Grīf, — teica Džī, — viņš ir lāga puisis. Metiet pie malas to ērmošanos, izdzersim pa at­vadu glāzei un aizmirsīsim visu!

Grīfs šaubījās, bet Dīkons iesaucās:

— Nē, es to nepieļaušu! Es vēl neesmu norēķinājies. Ja jau Karo-Karo, tad Karo-Karo. Ne vairāk, ne mazāk.

— Pareizi, — piekrita Grīfs, sākdams jaukt kārtis. — Ja viņš būs piemērots Karo-Karo, Karo-Karo viņam par ļaunu nenāks.

Spēle ritēja klusi un nopietni. Viņi nospēlēja trīs reizes un nevienu reizi nesavāca vajadzīgos punktus. Piektās un pēdējās dalīšanas sākumā Dīkonam pietrūka trīs pun­ktu, bet Grifam četru. Dīkonu varēja glābt tikai punkti, un viņš spēlēja uzmanīgi. Viņš vairs nerūca un nelamā­jās un spēlēja labāk nekā līdz šim. Viņš tika pat pie diviem melnajiem dūžiem un ercena dūža.

— Es domāju, jūs varat nosaukt kārtis, kas ir man rokā? — viņš jautāja pēc pēdējās dalīšanas un pakratīja savas kārtis.

Grīfs pamāja ar galvu.

— Tad nosauciet tās!

— Pīķa kalps, pīķa divnieks, ercena trijnieks un kā­rava dūzis, — atbildēja Grīfs.

Tie, kas stāvēja Dīkonam aiz muguras un skatījās viņa kārtīs, nedeva nekādas zīmes. Tomēr Grifs bija nosaucis kārtis pareizi.

— Man šķiet, ka jūs spēlējat kazino labāk nekā es, — atzina Dīkons. — Es varu nosaukt tikai trīs no jūsu kār­tīm: kalps, dūzis un lielais kazino.

— Nav pareizi. Kavā nav piecu dūžu. Trīs jūs jau no­mētāt, un ceturtais patlaban ir jums rokā.

— Godavārds, jums taisnība! — teica Dīkons. —• Man bija trīs dūži. Bet, lai nu kā, «kārtis» būs manas. Vairāk nekas man nav vajadzīgs.

— Es jauju jums paņemt mazo kazino… — Grīfs ap­klusa, lai parēķinātu. — Jā, un dūzi arī. Bez tam man būs «kārtis» — un es iešu ar lielo kazino. Ejiet!

— «Kāršu» nav nevienam, un es esmu uzvarējis! — iesaucās Dīkons, kad spēle bija galā. — Es eju ar mazo kazino un četriem dūžiem. Lielais kazino un pīķi dos jums tikai divdesmit.

Grīfs pakratīja savas kārtis.

— Ka tikai jūs neesat kļūdījies!

— Nē, — noteikti paziņoja Dīkons. — Es skaitīju katru pacelto kārti. Lai nu kur, bet tur gan es nesajuku. Man ir divdesmit sešas — un jums arī divdesmit sešas.

— Pārskaitiet, — sacīja Grīfs.

Pirkstiem drebot, Dīkons rūpīgi un lēni pārskaitīja kār­tis. Viņam bija divdesmit piecas. Dīkons pārliecās pāri galdam, paņēma Grifa uzrakstītos noteikumus, salocīja pa­pīru un iebāza to kabatā. Tad viņš izdzēra tukšu savu glāzi un piecēlās. Kapteinis Donovens paskatījās pulk­stenī, nožāvājās un arī piecēlās.

— Jūs iesiet uz kuģi, kapteini? — jautāja Dīkons.

— Jā, — atbildēja Donovens. — Kad lai es atsūtu jums pakaļ laivu?

— Es iešu kopā ar jums tūlīt pat. Garām ejot, paņem­sim manu bagāžu no «Bilija». Es gribēju no rīta doties ar to uz Babo.

Dīkons sniedza roku klātesošajiem. Visi novēlēja viņam veiksmi Karo-Karo.

— Vai Toms Batlers spēlē kārtis? — viņš apvaicājās Grifam.