Džeks Londons: SAKRAMENTO KRASTOS

Tās bija neslēptas bailes. Džerijs juta, ka viņam smeldz zem lāpstiņas, bet ceļus krata sīki drebuļi, kurus viņš ne­spēj valdīt.

Taču Mazais drosmīgi turpināja ceļu. Trose bija veca, izraustīta, pārtrūkušo stiepļu asie gali, kas spurojās uz visām pusēm, saplēsa rokas līdz asinīm. Džerijs pamanīja to tikai tad, kad nolēma pirmo reizi apstāties un mēģi« nāja sakliegt Spillenus. Viņu vagonete tagad karājās tieši zem viņa, tikai dažu pēdu attālumā, tā ka zēns jau varēja paskaidrot viņiem, kas noticis un kāpēc viņš devies šajā ceļojumā.

— Es labprāt palīdzētu tev, — sauca Spillens, — bet sieva nejūtas lāgā. Pielūko, Džerij, esi uzmanīgāks! Pats es uzplijos, bet tagad tu vienīgais vari mūs izpestīt.

— Tā nu es jūs neatstāšu!» — atsaucās Džerijs. — Pa­sakiet misis Spillenai, ka nepaies ne minūte, kad viņa būs tajā pusē.

Lietum gāžot kā ar spaiņiem, zvalstīdamies no vienas puses uz otru kā vēzēklis, sajuzdams neciešamas sāpes sadrašķītajās plaukstās, smakdams nost no piepūles un plaušās spēji ieplūdušās gaisa masas, Džerijs beidzot aizkļuva līdz tukšajai vagonetei.

Tikko uzmetis acis, zēns saprata, ka nav veltīgi devies šajā briesmīgajā ceļojumā. Vagonete karājās uz diviem ritentiņiem; viens no tiem, ilgi kalpojot, bija stipri nodilis un nolēcis no troses, kura tagad bija cieši jo cieši sa­spiesta starp pašu ritentiņu un tā aptveri.

Bija skaidrs, ka vispirms jāatbrīvo ritentiņš no aptveres, bet vagonetei šajā laikā jābūt stingri piesietai ar virvi pie nekustīgās troses.

Pēc ceturtdaļstundas Džerijam beidzot izdevās piesiet vagoneti: tas bija viss, ko viņš panāca. Tapa, kas turēja ritentiņu uz ass, bija pavisam sarūsējusi un stingri iesprū­duši. Džerijs no visa spēka sita pa to ar vienu roku, bet ar otru turējās, cik varēja, taču vējš nepārtraukti me­tās virsū un šūpoja viņu, un zēns ļoti bieži aizsita garām tapai. Deviņas desmitdaļas spēka viņš izlietoja, lai notu­rētos uz vietas; baidīdamies izmest uzgriežņu atslēgu, viņš piesēja to pie rokas ar kabatlakatiņu.

Bija pagājusi jau pusstunda. Džerijs izkustināja tapu, bet izvilkt to viņam neizdevās. Desmitiem reižu viņš jau gribēja krist izmisumā, viss likās veltīgs — gan briesmas, kurām viņš sevi pakļāva, gan visi viņa pūliņi. Taču pēk­šņi viņam it kā zvīņas nokrita no acīm. Ar drudžainu skubu viņš sāka vandīties pa kabatām. Un atrada to, kas bija vajadzīgs, — garu, resnu naglu.

Ja nebūtu bijis šīs naglas, kas diezin kad un kā bija no­kļuvusi kabatā, Džerijam būtu vajadzējis no jauna at­griezties krastā. Iebāzis naglu tapas caurumā, viņš bei­dzot satvēra to, un pēc brīža tapa izlēca no ass.

Tad sākās ņemšanās ar dzelzs stieni, ar kuru viņš mēģināja atbrīvot starp trosi un aptveri iestrēgušo riten­tiņu. Kad tas bija izdarīts, Džerijs atlika ritentiņu vecajā vietā un, ar virvi pievilcis klāt vagoneti, beidzot uzdabūja ritentiņu uz troses.

Tomēr tam visam vajadzēja diezgan daudz laika. Bija pagājušas pusotras stundas kopš tā brīža, kad Džerijs bija nokļuvis līdz šejienei. Un tagad viņš beidzot iedro­šinājās izlīst no saviem «segliem» un ielēkt vagonetē. Viņš atsēja virvi, kura viņu turēja, un ritentiņi lēni sāka slīdēt pa trosi. Vagonete sakustējās. Un zēns zināja, ka kaul kur apakšā, lai gan viņš to neredzēja, vagonete ar Spil- leniem arī sakustējusies, tikai pretējā virzienā.

Tagad bremze vairs nebija vajadzīga, tāpēc ka zēna ķermeņa svars pietiekami līdzsvaroja otras vagonetes smagumu. Un drīz no mākoņa miglas iznira augsta klints un vecais, pazīstamais veltnis.

Džerijs nolēca zemē un nostiprināja savu vagoneti. Viņš izdarīja to mierīgi un rūpīgi. Bet tad negaidot — ne vairs kā varonis — nokrita zemē pie paša veltņa un, lai gan plosījās vētra un gāza lietus, sāka skaļi raudāt.

Iemeslu asarām bija daudz: neizturamās sāpes saskram­bātajās rokās, briesmīgais nogurums un apziņa, ka^ viņš beidzot atbrīvojies no briesmīgā nervu sasprindzinājuma, kas nebija laidis viņu vaļā vairākas stundas, un vēl — patiess prieks par to, ka Spillens ar sievu tagad ir drošībā.

Viņi bija tālu un, saprotams, nevarēja pateikt paldies zēnam, taču viņš zināja, ka kaut kur tur, aiz saniknotās, trakojošās upes, viņi tagad steidzas pa taciņu uz šahtu «Āboliņa lapa».

Džerijs grīļodamies gāja uz māju. Baltais durvju rok­turis kļuva sarkans no asinīm, kad viņš to satvēra, bet Džerijs pat nemanīja to.

Zēns bija lepns un apmierināts ar sevi, tāpēc ka skaidri zināja — viņš rīkojies pareizi, bet, tā kā Džerijs vēl ne­prata blēdīties, tad nebaidījās atzīties pats sev, ka ir pa­veicis labu darbu. Tikai viena maza nožēla dairījās viņa sirdī: ak, kaut tētis būtu te un redzētu viņu!