DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Sajā braucienā man vislielākās rūpes sagādāja Sjū: nometnē viņa augu dienu pavadīja manā gultā, kur bija daudz gaisa un saules. Man ļoti nepatika turēt mazulīti visu laiku ieslodzītu šaurajā krātiņā, tomēr baidījos ļaut viņai uzturēties uz klāja, jo viņa tikko sāka rāpot, un es negribēju, lai viņa, tāpat kā mangusts, izlīstu caur reliņu un iekristu Atlantijas okeānā. Apspriedos ar galveno stju­artu, izstāstīdams viņam savas rūpes. Brītiņu padomājis, viņš aizgāja un atgriezās ar mazbērnu sētiņu. Acīmredzot kāda dāma, kas ceļojusi ar bērniņu, bija atstājusi sētiņu uz kuģa, un es jutos viņai par šo netīšo labdarību no sirds pateicīgs. Sētiņu nolika uz klāja aizvējā, es tajā ieklāju segas un novietoju Sjū. Šimpanzītei tas varen iepa­tikās, un jau pēc dažām dienām viņa iemācījās, pie režģa augšējās malas turoties, piecelties kājās. Protams, tiklīdz kuģis sašūpojās, viņa smagi atkrita uz apaļā dibentiņa, tomēr varēja piecelties un pāris sekundes noturēties kājās, ko Sjū, protams, uzskatīja par lielu sasniegumu. Sētiņai vienā pusē bez tam vēl bija lieliska ierīce — uz stieplēm vairākās kārtās savērtas krāsainas bumbiņas. Sjū par tām ārkārtīgi priecājās, stundām slidināja tās uz priekšu un atpakaļ, lāgiem lūkodama kādu arī pasūkāt.

Komandas locekļi bija sajūsmā par Sjū un ik brīvu brīdi pavadīja pie sētiņas, parunājās ar pērtiķīti vai pa­čubināja tai apaļo vēderiņu. Bija amizanti noraudzīties, kā spēcīgie, diezgan mežonīgie puiši (kuri izskatījās, it kā viņos nebūtu ne miligrama sentimentalitātes) tupēja pie bērnu sētiņas un runājās ar šimpanžu mazuli, kas, omulīgi atlaidies segām izklātajā, mīkstajā guļvietā, sū­kāja īkšķi. Tajā dienā, kad Sjū paspēra pirmos trīs patstā­vīgos "soļus, četri vai pieci jūrnieki, kam gadījās būt šā pasaulvēsturiskā notikuma aculieciniekiem, skriešus metās pie manis un stāstīja jauno vēsti tādā satraukumā, it kā Sjū būtu viņu pašu atvase. Esmu pārliecināts, ja es toreiz būtu stingri uzstājis, viss mašīntelpas personāls būtu sā­cis adīt šimpanzītei kamzolīšus — tik ļoti viņa jūrniekiem patika.

Sava daļa uzmanības tika arī pārējiem dzīvniekiem. Ja kāds pērtiķis apsaldējās vai sāka klepot, vēsts par šo ka­tastrofu zibenīgi izplatījās pa visu kuģi, un drīz vien cits pēc cita pie manis ieradās matroži — dažs ar cukurgraudu riekšavu, dažs ar citiem kārumiem: «Tas slimniekam.» Pavārs un viņa palīgi allaž paglabāja gardus palieku ku­mosiņus saviem favorītiem, kuru vidū viens no galvena­jiem bija Džordžs. Viņš lutināšanu uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu parādību un, tupēdams savā krātiņā, ar majestātisku sejas izteiksmi žēlīgi pieņēma visu, ko vien viņam pa režģu starpu sniedza. Tikai vienu vienīgu reizi ceļojuma laikā viņš pārkāpa labas uzvedības normas. Ra­dists Spārkss bija viens no Džordža pastāvīgajiem apmek­lētājiem un uzticīgākajiem draugiem. Lai varētu paviānu tā patumšajā krātiņā labāk saskatīt, viņš parasti uzlika lielas brilles raga ietvaros. Džordžam brilles ārkārtīgi pa­tika, un viņš gaidīt gaidīja izdevību, kad varēs tās tuvāk izpētīt. Kādu dienu Spārkss pieliecās pārāk tuvu krātiņam, Džordžs izstiepa roku un zibens ātrumā norāva brilles radistam no deguna. Man ilgi vajadzēja paviānu pieru­nāt, lai tās atdod; taču viņš bija izturējies pret brillēm tik saudzīgi, ka īpašnieks saņēma tās atpakaļ nesabojātas.

Visu ceļu laiks pieturējās rāms un saulains, bet, kad sasniedzām Biskajas līci, jūra kļuva nemierīga un sāka sijāt siks, salts lietus. Bez teikšanas bija skaidrs, ka tuvo­jamies Anglijai. Mums šīs pēdējās dienas bija tīrā ne­laime, jo temperatūra strauji kritās, negants vējš svilpoja starp krātiņiem un mūsu dzīvnieki drebēja aiz aukstuma. Ja šajos apstākļos kāds pērtiķis sasaldētos, nebūtu nekādu cerību to izārstēt. Aizsedzām krātiņiem priekšā segas un brezenta gabalus, pērtiķi ik rītu un vakaru dabūja karstu pienu. Mēs pašreiz beidzām vakara barošanas reizi, kad, kuģim apbraucot Dienvidangliju, mums uzmundrinoši pa- mirdzināja bākas uguntiņa; tad iebraucām Iru jūrā. Pēdīgi vienā pelēkā, nemīlīgā rītā ieraudzījām apzeltītos, krop­līgos putnus uz «Unilever» ēku jumta un sapratām, ka esam sasnieguši Liverpūli. Mūsu ceļojums galā. Drīz pie­nāks lielākā prieka brīdis: redzēsim, kā mūsu dzīvnieki tiks atbrīvoti no šaurajiem būriem un varēs labpatikā iz­staipīties pēc ieslodzījumā pavadītajiem mēnešiem.

Izkraut dzīvnieku kolekciju no kuģa vienmēr ir no­gurdinošs darbs, taču pēdīgi visi krātiņi bija novietoti dokā un mēs varējām sākt to pārvietošanu zooloģisko dārzu atsūtītajās mašīnās. Angvantibo, kas rosījās savā krātiņā pa zariem, aizceļoja uz Londonas zooloģisko dārzu. Džordžu, kurš, pie režģiem piespiedies, priecīgi ņirdza, tāpat arī mazo Sjū, kam vēl joprojām nebija zudusi pa­tika vingrot pa sētiņu, kaut arī visapkārt valdīja troksnis un juceklis, kopā ar driliem, melnkājaino mangustu un daudziem Džona putniem paņēma Peitonas zooloģiskais dārzs Devonā. Mērkaķiem bija lemts pārcelties uz dzīvi Čestras zvērudārza pērtiķu mītnē, bet atlikušos dzīvniekus sadalīja Mančestras un Bristoles zvērudārziem.

Beidzot pēdējais krātiņš bija ievietots mašīnā, tās iz­ripoja no ostas, vezdamas dzīvniekus pretī jaunai, citādai dzīvei un mūs pašus — gatavoties jaunam ceļojumam.