Džeks Londons: Baltais Ilknis

Tad pienāca diena, kad Baltajam Ilknim noņēma pēdējo apsēju un pēdējo ieģipsējumu. Tā bija liela diena. Sapul­cējās visas Sjeravistas saime. Saimnieks bužināja viņam

ausis, un viņš mīlīgi ņurdēja. Saimnieka sieva viņu no­sauca par «Brīnišķīgo Vilku», ko visi uzņēma ar sajūsmu, un sievietes to vien skandināja — Brīnišķīgais Vilks.

Viņš lūkoja piecelties kājās, bet pēc dažiem mēģinā­jumiem bezspēcīgi atslīga atpakaļ. No ilgās gulēšanas muskuļi bija zaudējuši atsperību un palikuši bez spēka. Viņš mazliet apkaunējās sava nespēka dēļ, it kā juzda­mies vainīgs, ka nespēj kalpot dieviem, kā pienākas. Tādēļ viņš varonīgi atkal centās tikt augšā un beidzot nostājās uz visām četrām, gan grīļodamies un šūpodamies kā niedre.

— Brīnišķīgais Vilks! — korī sauca sievietes.

Tiesnesis Skots uzmeta tām triumfējošu skatienu.

— No jūsu mutes skan patiesība, — viņš sacīja. — Es to jau sen tiku teicis. Neviens parasts suns nebūtu varējis izdarīt to, ko izdarīja viņš. Viņš ir vilks.

— Brīnišķīgs vilks, — piebalsoja tiesneša sieva.

— Jā, brīnišķīgs vilks, — tiesnesis piekrita, — un no šā brīža es viņu nekad citādi nesaukšu.

— Viņam no jauna būs jāmācās staigāt, — sacīja ķi­rurgs, — un vislabāk būs, ja viņš sāks tūliņ. Tas nebūs par ļaunu. Izvediet viņu ārā!

Un Baltais Ilknis izgāja ārā kā karalis, kuru garā svītā pavadīja visi Sjeravistas iedzīvotāji. Viņš bija vēl gau­žām vārgs un, sasniedzis zālāju, nolikās brītiņu atpūsties.

Tad gājiens turpinājās, un pamazām Baltā Ilkņa mus­kuļos atgriezās spēks un asinis dzīslās sāka ritēt strau­jāk. Tā viņi sasniedza staļļus, un tur durvju priekšā gu­lēja Kollija, bet ap viņu saulē rotaļājās seši apaļi ku- cēntiņi.

Baltais Ilknis izbrīnījies uz tiem paskatījās.

Kollija draudīgi ieņurdējās, un viņš bijīgi atkāpās. Saimnieks ar kurpes purngalu palīdzēja vienam kucēnam piekumurot tuvāk klāt Baltajam Ilknim. Tas aizdomīgi sacēla spalvu, bet saimnieks mierināja, ka viss esot labi. Viena no sievietēm cieši apskāva Kolliju, kas greizsirdīgi vēroja notiekošo, ņurdēdama — neesot vis te nekā laba.

Kucēns pierāpoja pie Baltā Ilkņa. Tas saslēja ausis un ziņkārīgi paraudzījās uz sīkaliņu. Tad abi purni satikās — un Baltais Ilknis juta kucēna silto, mazo mēlīti pieskārā­mies pie vaiga. Pats nesaprazdams, kādēļ, arī viņš izstiepa mēli un nolaizīja kucēnam purniņu.

Dievi šo notikumu apsveica ar gavilēm un plaukšķināja rokas. Baltais Ilknis pārsteigumā tos izbrīnījies uz­lūkoja. Tad viņu atkal pārmāca nespēks, viņš apgūlās un izslietām ausīm un piešķiebtu galvu vēroja kucēnu. Kollijai par lielu nepatiku, arī pārējie kucēni pierāpoja klāt; viņš cienīgi pieļāva, ka tie rāpaļā un kumuro pār viņu. Sākumā dievu plaukšķināšana viņu mulsināja un lika atkal izjust seno neveiklumu un apjukumu. Bet, ku­cēnu draiskulībām turpinoties, tas pārgāja, un Baltais Ilknis pievērtām acīm palika guļam saulītē, līdz pamazām iesnaudās.