ALEKSANDRS PUŠKINS: BORISS GODUNOVS

Es tavā priekšā melot neiešu;

Bet klausies, Basmanov, kas mūsu spēks?

Ne kara pulks, ne poļu palīgi,

Bet ļaužu domas, visas tautas domas!

Tu atmini, ka Dmitrijs tika saņemts,.

Kā novadi tam paši pakļāvās,

Visnotaļ paklausīgi cietokšņi

Bez viena šāviena jau padevās

Un tiepšas vojevodus ļaudis sēja?

Pats redzēji: ne labprāt jūsu pulki

Ar viņu kāvās, valdot Borisam!

Bet tagad? Nē, Basmanov, jau par vēlu

Sākt strīdu, aukstos pelnos liesmas pūst;

Ar visu savu gudro, stingro prātu

Tu nenoturēsies; vai labāk nav

Tev pirmām rādīt gudru piemēru,

Par caru klaji izsaukt Dmitriju

Un tā uz mūžiem viņam pakalpot?

Ko domā?

Basmanovs

Rītu teikšu.

Puškins

Apņemies.

Basmanovs

Ardievu!

Puškins

Pārliec labi, Basmanov.

Basmanovs (aiziet)

Jā, viņam tiesa, visur nodevība.

Ko darīt man? Vai drīkstu gaidīt es,

Lai dumpinieki arī mani sasien

Un nodod Griškam? Vai gan labāk nav,

Ka straumes brāzmai priekšā aizsteidzos

Un pats … bet lauzt vissvēto zvērestu!

Bet iegūt negodu uz bērnu bērniem!

Un jaunā patvaldnieka uzticību

Ar baigu nodevību atmaksāt!

Jā, viņam, padzītam un izraidītam,

Ir viegli dumpi celt un sazvērības,

Bet man, bet man, ko valdnieks lutinājis ..

Bet nāve … vara … visas tautas posts .. .

(Nogrimst domās.)

Ei, šurpu! (Svilpj.) Zirgu! Taurē pulcēties!

PIERES VIETA

Puškins nāk, ļaužu ielenkts

Ļaudis

Mums cara dēls ir sūtni atsūtījis.

Lai paklausāmies, ko mums bajārs teiks.

Šurp! Šurpu!

Puškins ' (uz runājamās vietas)

Maskavieši, pilsoņi!

Man licis cara dēls jau sveicināt.

(Paklanās ļaudīm.)

Jūs zināt, visužēlīgs dieva prāts

No ļaunām rokām cara dēlu glābis;

Viņš gāja sodīt savu ienaidnieku,

Bet dieva sods jau ķēris Borisu.

Jau krievu zeme klausa Dmitrijam;

Pats Basmanovs jau dziļā nožēlā

Ar saviem pulkiem viņam zvērējis.

Ar miera prātu Dmitrijs nāk pie jums.

Vai jūs par labu Godunova ģintij

Pret savu caru rokas pacelsiet,

Pret lielā Monomaha dēla dēlu?

Ļaudis

Nemūžam.

Puškins

Maskavieši, pilsoņi!

To visi zina, cik jūs izcietāt

Zem cietsirdīgā atnācēja rokas.

Gan sods, gan trimdas, negods, nodokļi,

Gan darbs un bads — jūs visu izcietāt.

Bet Dmitrijs dos jums visiem žēlastību,

Viss viens, vai bajārs, muižnieks, tiesas vīrs,

Vai kareivs, tirgotājs, vai zems, vai augsts.

Vai gribat neprātīgi iespītēties

Un lepni atraidīt tā žēlastību?

Bet nāk viņš atgūt tēvutēvu troni,

Un barga vara viņu pavada.

Jel nekaitiniet caru, bīstiet dievu,

Nu zvēriet likumīgam valdniekam:

Ar pazemību tūdaļ sūtīt steidziet

Pie viņa — Dmitrija — metropolītu

Un bajārus, un ļaužu izvēlētos,

Lai sveicinātu cara tētiņu.

(Nokāpj. Ļaudis trokšņo.)

Ļaudis

Ko daudz vēl runāt? Bajāram ir tiesa.

Lai dzīvo Dmitrijs, mūsu tēvs un cars!

Zemnieks (uz runas vietas)

Ei, ļaudis! Prom uz Kremli! caru pili!

Lai sienam Godunova kucēnus!

Ļaudis (steidzas mistru mistram)

Siet, slīcināt! Lai dzīvo tētiņš Dmitrijs!

Lai iznīkst Godunovs un viņa cilts!

KREMLIS. BORISA NAMS. SARDZE PIE DURVĪM

Fjodors pie loga

Nabags

Dodiet dāvanas nabadziņam, Jēzus Kristus dēļ.

Sargs

Ej pa ceļu; nav vēlēts runāt ar ieslodzītiem!

Fjodors

Ej, vecīt, es nabagāks par tevi: tu esi brīvībā.

(Ksenija aizsegusies ari pienāk pie loga.)

Kāds no ļaudīm

Brālis un māsa, — nabaga bērniņi, kā putniņi būrīti!

Otrs

Atradis ko žēlot! Nolādēta cilts!

Pirmais

Tēvs bija blēdis, bet bērniņi nevainīgi!

Otrs

Ābols nekrīt tālu no ābeles.

Ksenija

Brālīt, brālīt, liekas, bajāri nāk šurp.

Fjodors

Tie ir Goļicins, Mosaļskis. Citi man sveši.

Ksenija

Ak brālīt, sirsniņa aiz bailēm pamirst.

(Goļicins, Mosaļskis, Molčanovs un Serefedinovs;

aiz viņiem trīs strēļi.)

Ļaudis

Ceju, ceļu: bajāri nāk.

(Viņi ieiet namā.)

Kāds no ļaudīm

Ko viņi atnāca?

Otrs

Laikam taču Fjodoru Godunovu zvērināt.

Trešais

Vai tas var būt? Klau, kāds iekšā troksnis! Trauksme! kaujas! …

Ļaudis

Dzirdi? spiedz! … tā ir sievietes balss .. . iesim augšā! … Durvis

aizdarītas; brēcieni apklusa — vēl dzirdams troksnis.

(Atdarās durvis. Mosaļskis iznāk lievenī.)

Mosaļskis

Ļaudis! Marija Godunova un viņas dēls Fjodors noindējās. Mēs

redzējām viņu līķus.

(Ļaudis, briesmu pārņemti, cieš klusu.)

Ko jūs klusat! Kliedziet: lai dzīvo cars Dmitrijs Ivanovičs!

(Ļaudis klusē.)

Atdzejojis Rainis