NIKOLAJS GOGOLIS: ZIEMSVĒTKU NAKTS

Kalējs piegāja viņai tuvāk, satvēra viņu aiz rokas; skaistule pat acis nolaida. Nekad vēl viņa nebija bijusi tik skaista. Sajūsminātais kalējs klusi noskūpstīja viņu, un seja viņai iekvēlojās vēl spilgtāk, un viņa tapa vēl skaistāka.

Dikaņkai cauri brauca labā piemiņā turamais archijerejs, slavēja vietu, kur atradās ciems, un, braukdams pa ielu, apstājās jaunas mājas priekšā. «Kam pieder šī izkrāsotā māja?» eminence prasīja skaistajai sievietei, kas stāvēja durvju priekšā ar bērnu uz rokas. «Kalējam Vakulam!» palo­cīdamās atbildēja Oksana, jo tā bija tieši viņa. «Lieliski! Lielisks darbs!» eminence sacīja, aplūkodams durvis un logus. Bet logi visapkārt bija apvilkti ar sarkanu krāsu, uz durvīm viscaur bija kazaki zirgos ar pīpēm zobos. Bet vēl vairāk eminence uzteica Vakulu, kad dabūja zināt, ka viņš izturējis baznīcas grēku nožēlas sodu un bez atlīdzības izkrā­sojis visu kreisās puses klirosu zaļā krāsā ar sarkanām puķītēm. Tas tomēr vēl nav viss. Uz sānu sienas, pie ieejas baznīcā, Vakula uzgleznojis velnu ellē, tik riebīgu, ka visi Npļaudījās, kad gāja garām; bet, kad sievai uz rokām ierau­dājās bērns, viņa pienesa to pie gleznas un teica: «paskaties, kas te uzkrāsots!» Un bērns, apturējis raudas, šķielēja uz gleznu un spiedās mātei pie krūts.

[*] par vācieti pie mums dēvē katru svešinieku, lai viņš būht vai francis, vai cezarietis, vai zviedrs, — vienmēr par vācieti. (Ģogofa piezīme j

[2] vareni — ukraiņu ēdiens no biezpiena Tulk.