Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

— Nu nāciet iekšā, kas tur ir! …

Tas izrādījās Narevs. Viņš brīdi pastāvēja, lai acis pie­rastu pie tumsas. Lugovojs izbrīnījies paraustīja plecus, pēc tam atkal pagriezās pret ekrānu. Ekrāns bija svarī­gāks. Narevs stāvēja klusēdams, tad Lugovojs neizturēja un nikni sacīja:

— Nepiederošām personām šeit atrašanās aizliegta.

— Visi strādā, — teica Narevs. — Nepietiek roku, acu, prātu… Man arī sagribējās redzēt, kas cilvēkā var izrā­dīties stiprāks par vēlēšanos atgriezties uz Zemes.

— Tieši tāpēc jau es te sēžu, ka gribu atgriezties.

— M-m… — neticīgi norūca Narevs. —- Cik es sa­protu — Zeme vēl ir pārāk tālu sakariem.

— Zeme! Laikam gan… — Varbūt to nevajadzēja teikt, bet stūrmanis gribēja parādīt īsto vietu pasažierim, kuru viņš nekad nebija varējis ciest tā pašpārliecinātī­bas dēļ.

— Pagaidiet… Tas kļūst interesanti. Esiet tik laipns un pastāstiet!

Ahā, taģad viņš sāk runāt citā tonī. Lugovojs izstiepa apakšlūpu, saviebās. Narevs apsēdās, lai gan krēslu ne­viens tam nepiedāvāja. Raudzīdamies te uz ekrānu, te klausītāju, Lugovojs sāka stāstīt.

Narevs uzmanīgi noklausījās. Pēc tam viņš vaicāja:'

— Vai tādas civilizācijas patiešām var eksistēt?

— Kāpēc gan ne? Paņemiet kaut vai ierakstu septiņ­desmit — četrdesmit seši…

— Vai tas ir kaut kas no fantastikas?

— Tā ir viena no veco ekspedīciju atskaitēm. Paskatie­ties — un sapratīsit, ka es velti te nesēžu.

— Nu jā, brīvā brīdī… Kādu numuru jūs nosaucāt?

Viņš kārtīgi pierakstīja.

— Pateicos. Bet strādāt tomēr vajag.

— Es neatsakos. Tikai baidos, ka… Tas nav tik vien­kārši.

— Ja mums neizdosies, —■ Narevs domīgi sacīja, —- tad jūs varēsit sēdēt pie ekrāna kaut vai caurām diennaktīm un visi raudzīsies uz jums ar cerībām.

Lugovojs neteica neko. Sakaru kabīnē bija pārāk maz vietas, lai Nareva vārdi varētu pagaist, nesasniedzot stūr­maņa ausis.

*

Bijušā tūristu klāja vidū uz smagiem postamentiem bija uzstādītas vairākas lielas spoles, bet starp tām, pašā cen­trā, atradās vēl masīvāks pjedestāls, pār kuru jau 'bija pacēlies caurspīdīgs jumols. Kuģis varēja dot fiziķa rīcībā pirmo enerģijas impulsu elektromagnētiskā vai gravitāci­jas lauka veidā; Karačarovs izvēlējās elektromagnētisko, tāpēc ka ar to viņš bija vairāk paradis strādāt.

Fiziķis un kapteinis lēni apgāja ap sešstūrveidā izvie­totām spolēm, un Karačarovs turpināja iesākto sarunu:

— Nē, itin nekādu briesmu …

— Vai jums, doktor, tā liekas jeb vai jūs esat pārlie­cināts?

— Nu, redzat… principā briesmas pastāv vienmēr. Jūs izmantojat elektrību, bet pat tas spriegums, ko lieto sadzīvē, ir nāvējošs. Elektrostacijās izmanto nenoturīgus materiālus, un arī jūsu kuģis — vai tad tas nav briesmu avots, ja to slikti vada?

— Pret to man nav ko iebilst. Tomēr vēl neviens Transgalaktiskais kuģis tādā veidā nav izmantots.

— Pamēģināšu jūs nomierināt. Protams, būs jāstrādā ar augstspriegumu, un arī pārējie parametri būs lieli. Ja tādu enerģiju, ievērojot mērogus, izmanto kuģa dzinējos, tad es negalvoju par tā drošību. Bet.-y . kā lai jums pa-, saka? Tas ir tāpat kā ar parasto adatu: tās asajā galā ro­das tāds spiediens, kādu ir ļoti grūti radīt lielā laukumā. Arī mums telpas liekums notiks tādā apjomā, kas nepār­sniedz dažus kubmilimetrus. Man pagaidām tikai jāpār­bauda iespēja radīt līdztelpas cilpu un pie tam iegūt skaitliskus rezultātus, kurus man vieglāk noteikt ekspe­rimentāli nekā aprēķināt teorētiski. Kad mēs ķersimies pie paša kuģa, viss būs savādāk: mēs izlieksim telpu ar gravitācijas, nevis elektromagnētiskā lauka palīdzību, un pie tam …

— Atvainojiet, es jūs pārtraukšu. Šim salīdzinājumam ir arī otra puse: pat ar vienkāršu adatu var izdarīt nā­vējošu dūrienu.

— Nu, vai tad mums uz borta ir pašnāvnieku klubs?

Kapteinis brīdi klusēja, pēc tam domīgi noteica:

— Man gribas, lai jūsu eksperiments vainagotos ar panākumiem.

— Man arī — ne mazāk kā jums. Es esmu pārliecināts,

ka nekļūdos. Jāpiebilst,' ka šī klāja spēka tīkls var neiz­turēt. Katram gadījumam vajadzīga rezerve.

— Labi, šodien pat sāksim vilkt otru kabeli.

; —• Tas ir labi. Bet es uzstādīšu mēraparatūru.

Brīnišķīgi, ja starp diviem vīriešiem nestāv sieviete, promiedams nodomāja kapteinis. Vienkārši brīnišķīgi. Pa­saule būtu daudz labāka, ja …

ir

Tās bija savādas dežūras, un starp slimnieku un Veru, tik atšķirīgiem pēc vecuma, ieradumiem, pieredzes, radās dīvainas attiecības. Kas jādara slimniekam, kad viņš sāk izveseļoties? Jāsarunājas, jo sarunās laiks paiet ātrāk un var nedomāt, kurp tas aiztek un kas ikvienu no viņiem gaida nākotnē. Šīs sarunas nav bīstamas, un tādēļ dažkārt var .atļauties vairāk nekā parasti pieņemts; tām nevar būt nekādu seku, un tāpēc nav iemesla tās pārtraukt un dru­džaini meklēt jaunu tematu:

— Vai jums bija ģimene?

— Ģimene? Protams.

— Jūs runājat tā, it kā tas būtu obligāti.

—i Tāda likuma, protams, nav. Bet vai tad mēs dzīvo­jam tikai pēc likumiem?

r— Kā tad vēl citādi?

; — Kas ir likums? Kas ir tiesības? Eksistēja tā sauca­mās ieraduma tiesības: ieradumam bija likuma spēks, pēc tā vadījās. Ieradums var būt nerakstīts, bet tas eksistē.

1 — Un jums bija ģimene ieraduma dēļ?

— Tā mūsu aprindās ir pieņemts. Ģimene — 1 tas nozīmē respektablumu, autoritāti. Mēs taču uzdodam toni citu cilvēku rīcībai… Bet labāk parunāsim par jums, Vera. Es dažkārt domāju: jūs esat jautra, bezrūpīga… jauna. Nevar būt, ka jūs neko neesat atstājusi tur =s uz Antoras, Zemes vai kur citur…

Viņa viegli piesarka, apmierināta ar Karska uzmanību.

— Kas palicis tur? Laikam tikai sapņi. Bet tas nav inte­resanti.

— Gluži otrādi! Pastāstiet, ja jums nav jāsteidzas.

— Vēl ir laiks. — Vera apsēdās, nopietna, kautrīga, kā eksaminatora priekšā. — Tikai — ko stāstīt? Gribēju re­dzēt pasauli… un izvēlēties tajā vietu pēc savas patikas.

^— Vai jums mājās nepatika?

— Nezinu. Nē, tur nebija slikti. Bet gribējās kaut kā tāda, kā mums nebija. Gribējās dzīvot milzīgās pilsētās… tādās, kurās var nodzīvot visu mūžu un arī tad līdz galam tās neiepazīt…

— Jā, jā, jums taisnība? tagad mūsu pilsētās divu pa­audžu laikā rodas pilnīgi jauni iedzīvotāji… .

— Bet uz Antoras viss ir vienkārši, to apdzīvo tikai trešā paaudze, lai gan — kāpēc es jums to stāstu!

— Un tā jūs arī nepaguvāt neko savai gaumei atrast?

— Droši vien ne. Gribējās meklēt vēl un vēl. Tātad neatradu. Droši vien.

— Nu, pieņemsim, ka būtu atradusi. Jūs vairs nelidotu?

— Es tā biju domājusi.

— Un ar ko tad jūs nodarbotos?

— Kaut kas jau atrastos. Vai tad mazums darbu? Bet visdrīzāk — būtu audzinājusi bērnus.

— Vai jūs mīlat bērnus?

— Ļoti. Man arī šeit to pietrūkst.

— Vai jums bija bērni?

— Ja būtu palikusi uz vietas, tad būtu, — viņa, pie­miegusi acis, iesmējās. — Varbūt jūs domājat, ka mani nevar iemīlēt?

— Var, — lēni teica Karskis. Viss bija tik negaidīti: gan tas, ka Vera ir viens no miljardiem cilvēku ar pieti­cīgām (no administratora viedokļa) prasībām, no tiem miljardiem, kas pievērš sev uzmanību kā ļaužu masa. Un tas, ka saruna pēkšņi ievirzījās par mīlestību, — viņš vairs pat neatcerējās, kad beidzamo reizi bija nācies ru­nāt par šo netveramo substanci, ar kuru tomēr nākas rē­ķināties valsts plānos un projektos, un pēkšņi viņš juta, ka nosarkst, kā gan neklātos Federācijas Padomes locek­lim, — lai arī tādam, kas nekad nav ieņēmis savu amatu. — Var, — viņš tikpat domīgi atkārt