32 gā gudrībā, Antons bija ieguvis imuni¬tāti pret jebkuru sadzīves ķīviņu.
Vēl kādu brīdi apjūsmojis guļošo mei¬teni, kuras dziļo miegu viņš apskauda, Antons atgriezās pie videoiekārtas. Ekrāna dziļumā redzamie spocīgie stāvi kā čūskas skatiens viņu vienlaikus gan piesaistīja, gan atbaidīja. Būdiņas pieticīgais apgais- mojūms neļāva saskatīt visas detaļas, taču abos neparastās scēnas tēlos varēja apjaust kaut ko tik tālu un tik svešu, ka runāt pat par visģeniālāko iejušanos lomā ne¬varēja.
Nenoliedzami, ka viņi abi bija Nadja un Antons, taču vienlaikus un daudz lielākā mērā viņi bija princese un bruņinieks. Antons veltīgi mēģināja saskatīt pārejas brīdi, kad parādījās iemiesotais tēls. Taču pārmaiņas bija tik plūdenas, ka svešo vaibstu atsegšanās vai izzušanas momentu fiksēt neizdevās . . .
Antons pēkšņi sastinga, ar visu ķermeni sajuzdams smagu skatienu, kas vērīgi no¬pētīja viņu. Spēji pagriezies atpakaļ, viņš ieraudzīja divas nekustīgas ugunti¬ņas, kas spīguļoja tumšajā durvju ailā kā vilka acis. Mirkli vēlāk Antons saska¬tīja arī kāda ķermeņa spocīgos apveidus.
— Nu, kas es tagad varētu būt? — spoks ierunājās skanīgā, saspringtā, taču viņam labi pazīstamā balsī.
Lai pārbaudītu, Antons cieši aizvēra plakstiņus. Taču šoreiz viņš neko nesaska¬tīja — visa enerģija bija izzudusi. Bija notikusi pilnīga, pat pārāk pilnīga tās no¬plūde.
— Apspalvojies brīnums, — viņš atbil¬dēja nopietnā balsī. — Kāpēc tu neguli?
— Anton! — iekliedzās Nadja. Viņas balsī atskanēja protests un sāpes.
«Tas ir sākums,» nodomāja Antons. «Ak, šie pēcefekti!»
— Nomierinies, — viņš noteica maigā balsī. — Mani dziļi sarūgtina, ka tu pat ne¬esi no citas planētas.
Antons ieslēdza gaismu. Tā atsedza sa¬traukumu Nadjas sejā, vienlaikus izdzē¬šot samulsumu viņa skatienā.
— Vai ābolu gribi?
— Lūdzu, lūdzu, izbeidz! — iesaucās Nadja. Ar gandrīz nedzirdamiem soļiem viņa pieslīdēja pie krēsla un apsēdās, pavilkdama kājas zem sevis. — Ēs vairs neesmu bērns!
Antons iesmējās un pasvieda meitenei ābolu. Sis mēģinājums piesaistīt viņas uzmanību kaut kam citam nebija izdevies. Bet to jau arī varēja sagaidīt.
— Nu, labi, — viņš piekrita nopūzda¬mies. — Skaidrs, ka tu vairs neesi bērns! Un ja jau esmu to pamanījis . . .
— Kas tā par rotaļu? — sarūgtinātā balsī jautāja Nadja. — Vai tad rotaļājoties var nomirt? Vai nogalināt?
— Visādi gadās. Taču tad tā, protams, nav rotaļa.
— Mīļo Anton! Es vairs tā nevaru! Lūdzu, lūdzu, izdari kaut ko īpašu!
Ak dievs, cik man skumji! Viss sāp un de¬dzina … Es taču neesmu normāla, es esmu krople! . . .
«Esi pacietīgs un gudrs!» pie sevis noteica Antons, visiem spēkiem cenzda¬mies saglabāt smaidu. «Velns parāvis, esi pacietīgs un gudrs! Viņa neko ne¬drīkst pamanīt . . . Nolādētie drebuļi!»
— Nu, nu, netrako! —viņš jautri atbil¬dēja. — Tu taču esi daudz normālāka par citiem! Skaidrs, ka tu esi citāda. Bet kas tur slikts?
— Bet es negribu tāda būt! Man ir grūti! Man sāp! Man riebjas!
«Tikai nepārspīlē!» pats sevi uzmundri¬nādams, domās noteica Antons. «Ka tik nu izdotos noturēties uz naža asmens … Lai nu kurš, bet Nadja tevi pazīst visla¬bāk un redz cauri kā . . . Ak kungs, kur gadījusies tik smaga diena! Spēj tik iz¬skaidroties!»
— Bet kā gan citādi? — viņš atbildē¬ja. — Pirmajiem vienmēr ir grūtāk.
— Pirmajiem?
— Nu jā. Uzkrāsim vēl mazliet prāta t spēka, un, jādomā, tad nāks laiks, kad va¬rēsim pārvērsties par brīnumdariem.
— Anton! — piesardzīgi iesaucās Nad¬ja. — Vai tu esi izdomājis jaunu pasa¬ciņu? Tagad nav īstais laiks.
— Spried pati, vai man tā būtu jāiz¬domā, — atbildēja Antons. Tad viņš pielie¬cās meitenei tuvāk, satvēra Nadjas vēsās plaukstas, lai sasildītu savās rokās, un turpināja:
— Uzklausi mani, Nadja! Es taču visu saprotu! Tev tagad ir grūti. Atceries, ka tā ir bijis ari agrāk. Taču rīts vienmēr ir izgaisinājis visas skumjas. Tu tagad izgulē¬sies, atpūtīsies, un pasaule atkal kļūs gaiša un priecīga. Viss pāriet, Nadja. Jābūt tikai pacietīgam . . . Vai tu man tici?
Meitene pamāja ar galvu. Viņas elpa raustījās.
— Padomā pati, un tu sapratīsi, ka tā rUjA būt nav pārmērīga cena. Vai tad tev gritf^ļj dzīvot tāpat kā citiem — tikpat pliekani un garlaicīgi? Bet tu jau tā nemaz ne- ļ varētu. Vienu gan liec aiz auss, Nadja! ļ Nekādā gadījumā nedrīkst pretoties savam talantam, jo tad var notikt nelaime. Jā, dievi ir viltīgi un savtīgi. Tāpēc jābūt uz¬manīgam ar viņu dāvanām.
— Bet kāpēc tieši es tā esmu? — jau¬tāja Nadja ar aizvainojumu balsī. — Teik¬sim, ja tu tas būtu . . .
— Tas nu gan nekur neder, — pārtrauca Antons, un viņa vārdos ieskanējās satrau¬kums. — Mani pieminēt nevajag, man tas nepatīk.
— Bet tu taču visu zini, visu proti. Tu esi vislabākais . . .
— Kur te jāsmejas?
— … no visiem, ko es pazīstu. Lai nu kā, tu esi daudz gudrāks par mani.
Antons iesmējās un noteica, piedraudē¬dams meitenei ar pirkstu:
— Tu pārspīlē, skuķi! Vispirms izaudz, un tad mērosimies gudrībā!
— Un tu to sauc par nomierināšanu! Kāpēc tu man atļāvi filmēties?
— Bet kas cits man atlika? Sākumā mēs spēlējām visas tavas fantāzijas divatā. Bet tad šis enerģijas patēriņš izrādījās par mazu un es sameklēju Mamontovu.
— Skaidrs, — domīgi noteica Nadja. — Es fantazēju, radu pasaules, pārvietoju sevi un citus nezināmā virzienā . . . Bet kā tas apraujas? — ar pārsteidzoši asu, viņas vecumam nepiemērotu skatienu Nadja ieurbās Antonam acīs un turpi¬nāja:
Читать дальше