Laksa atslēga

— Nolādēts! — Arnolds iebļāvās. Viņa balsi jau bija jūtama histērijas pie¬skaņa. — Jābūt taču galu galā kaut kādai izejai! Kaut kur jābūt noietam. Katrs šā pulvera sīkākais graudiņš ir bezmaksas. Bezmaksas!

— Jā, tam acīmredzot patiešām nav ādas vērtības. — Gregors lēni tīrīja ārā matiem pelēkās smiltis.

— Vai tiešām tu nesaproti? Ja mums kaut kas tāds, par ko nav jāmaksā,

noteikti jāatrodas arī noietam. Un taču varam šo pulveri ražot neiero-tos daudzumos, bez tam mums rā¬ma neko nemaksā . ..

Durvis atvērās, un kantorī ienāca gara uma kalsns, darba drēbēs ģērbies vī-s. Rokā viņš tujrēja nelielu, bet sa¬ltu ierīci.

— Tad, lūk, kur tas atrodas, — vīrietis M.

Gregoram pēkšņi ienāca prātā ne visai dra doma.

— Vai tā būtu Laksa atslēga? — jautāja.

— Ko, kāda atslēga? Nē, es nedomāju — atnācējs teica. — Tas ir zudumu

'rītājs.

— Akl — vārgi izdvesa Gregors.

— Un šķiet, ka tas mani ir atvedis līdz itikšanu cēlonim. Mani sauc misters

steirs. — Viņš notīrīja smiltis no rak-galda, nolasīja sava zudumu mērītāja ījumu un sāka aizpildīt kādu blanku.

— Ko tas viss nozīmē? — jautāja Ar-lds.

— Es, esmu no Metropoles Enerģēti¬kas kompānijas, — Gersteirs teica. — Va¬kar pēcpusdienā mēs- konstatējām pēkšņu strāvas zudumu vados.

| — Un zuduma cēlonis atrodas šeit? — Gregors, nelabu nojauzdams, jautāja.

— Jā, jūsu mašīnā, — Gersteirs apstip¬rināja viņa aizdomas. Viņš pabeidza aizpildīt blanku, 'pārlocīja to uz pusēm un iebāza kabatā. — Pateicos par- palīdzību. Rēķinu jums, protams, vēlāk piesūtīs pa pastu. — Ar nelielām pūlēm viņš atvēra durvis, tad pagriezās un vēlreiz paska¬tījās uz Brīvo ražotāju.

— Tas noteikti taisa kaut ko sevišķi vērtīgu, lai attaisnotu tādu enerģijas pa¬tēriņu. Kas tas ir? Platīna putekli?

Viņš pasmaidīja, pieklājīgi paklanījās un aizgāja.

Gregors paskatījās uz Arnoldu.

— Vai tā būtu bezmaksas enerģija?

— Nu, es domāju, ka mašīna vien¬kārši ņem to no tuvākā enerģijas avota.

— Jā, tā es arī to saprotu. No gaisa, no kosmosa, no saules un reizi pa reizei arī no enerģētikas kompānijas vadiem, ja tie ir turpat tuvumā.

— Tā liekas gan. Bet pamatprincips . ..

— Pie velna ar visiem pamatprinci¬piem! — Gregors nokaitināts iekliedzās. — Mēs nevaram izslēgt to nolādēto gra¬bažu bez Laksa atslēgas, kuras nevienam nav, mēs esam ierakti nevērtīgos putekļos, kurus nevaram pat aizdabūt prom, un, pēc visa spriežot, mašīna rij enerģiju kā traka.

— Jābūt kaut kādam atrisinājumam, — drūmi teica Arnolds.

— Jā? Nu, tad atrodi to!

Arnolds apsēdās tajā vietā, kur agrāk bija viņa galds, un ar rokām aizsedza acis. Pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja, un bija dzirdamas niknas balsis.

— Aizslēdz durvis, — Arnolds teica. Gregors paklausīja. Viņa kolēģis ' vēl

mazliet padomāja un tad piecēlās kājās.

— Viss vēl nav zaudēts, — viņš teica negaidīti mundrā balsī. — Mēs vēl iegūsim peļņu no šīs mašīnītes.

— Labāk iznīcināsim to, — Gregors teica. — Iemetīsim to okeānā vai kur citur.

— Nē. Es izdomāju. Aiziet! Iesildīsim mūsu kosmisko kuģi.

Turpmākās dienas AAA kompānijai pagāja drudžainā steigā. Bija jānoalgo strādnieki, kas iztīrītu māju no tangrīsa. Nākamā problēma saistījās ar mašīnas iedabūšanu kosmiskajā kuģī — tā taču vēl joprojām grūda ārā pelēkos putekļus. Galu galā viss tomēr tika izdarīts. Brī¬vais ražotājs atradās kravas telpā, strauji piepildīdams to ar tangrisu. Drīz vien kuģis, atstājis aiz sevis Saules sistēmu, virzījās uz priekšu pilnā ātrumā.

— Sl ir vienīgā izeja no situācijas, — Arnolds skaidroja. — Saprotams, ka uz Zemes tangrisam nav noieta. Tātad nav nozīmes pūlēties to pārdot tur. Bet uz Meldžas…

— Man tas tomēr nepatīk.

— Mana iecere noteikti īstenosies. Tangrīsa transportēšana uz Meldžu iz¬maksātu pārāk dārgi. Bet mēs pārvie¬tosim pašu rūpnīcu. Tur mēs varēsim ne¬pārtraukti ražot to draņķi.

— Bet ja nu ari tur pieprasījums ir zems?

— Kā tas iespējams? Meldžas iedzīvo¬tājiem tas ir tas pats, kas mums maize. Tas ir viņu galvenais ēdiens. Kā mums vispār лиг neizdoties?

Pēc divām kosmosā pavadītām nedēļām uz skatu ekrāniem parādījās Meldža. Taču tā tuvojās diezgan lēni. Tangrīss bija līdz galam piepildījis kravas nodalījumu. Viņi no sākuma to cieši aizslēdza, bet pie¬augošais spiediens draudēja pārspiest kuģa korpusu. Nācās katru dienu izgāzt ārā kosmosā vairākas tonnas, bet tas aizņēma daudz laika un bija saistīts ar lieliem gaisa un siltuma zudumiem.

Viņi nolaidās uz Meldžas. Kuģis bija pilns ar tangrīsu, gandrīz bez skābekļa, un tajā valdīja ārkārtīgs aukstums.

Tūlīt pat viņiem klāt pienāca gara au¬guma muitas ierēdnis oranžu ādas krāsu.

— Laipni lūdzam, — viņš teica. — Reti gan svešinieki ierodas apmeklēt mūsu mazo, nenozīmīgo planētu. Vai domājat apmesties šeit uz ilgu laiku?

— Droši vien, — Arnolds atbildēja. — Esam nolēmuši uzsākt tirdzniecību.

— Brīnišķīgi. — Ierēdnis laimīgi pa¬smaidīja. — Mūsu planētai vajadzīgas, tā sacīt, jaunas asinis, jauni uzņēmumi. Vai drīkstu jautāt, ar ko esat nolēmuši tirgoties?

— Mēs domājam pārdot tangrīsu, gal¬veno . . .

Ierēdņa seja satumsa.

— Ko jūs gribat pārdot?

— Tangrīsu. Mums ir Brīvais ra¬žotājs, un . ..

Ierēdnis nospieda podziņu uz rokas pulksteņa ciparnīcas. — Man ļoti žēl, bet jums tūliņ jālido prom.

— Mums ir pases, dokumenti…

— Bet mums ir likumi. Jums neka¬vējoties jādodas prom un jāņem līdzi jūsu Bezmaksas ražotājs.

— Paklausieties, — Gregors bija ne¬izpratnē. — Uz šīs planētas taču esot brīvās ražošanas tiesības.

— Jā, bet tas neattiecas uz tangrīsa ražošanu.

Ārā pie nolaišanās laukuma piebrauca ducis tanku. Tie ielenca kuģi. Ierēdnis devās lejup pa kāpnēm.

— Pagaidiet! — Gregors izmisis iesau¬cās. — Es saprotu — jūs baidāties no kon¬kurences. Labi, tad ņemiet mūsu ražo¬tāju kā dāvanu.

— Nē, — protestēja Arnolds.

— Jā gan. Rociet to ārā un ņemiet vien. Pabarojiet savus nabadzīgos iedzī¬votājus. Tikai kādreiz varbūt uzceliet mums pieminekli.

Uzradās vēl viena tanku rinda. Virs galvas nelielā augstumā aizlidoja kaujas lidmašīnas.

— Prom no šīs planētas! — ierēdnis kliedza. — Vai tiešām jūs domājat, ka varēsit pārdot tangrīsu uz Meldžas? Paverieties visapkārt.

Viņi ievēroja, ka nolaišanās laukums ir pelēks un putekļains, mājas arī pe¬lēkas. Tālāk, līdz pat zemai pelēku kalnu grēdai, pletās pelēki lauki.

Visos virzienos, cik tālu vien sniedzās skatiens, viss bija pelēks kā tangrīss.

— Vai jūs gribat teikt, ka visa pla¬nēta . . .

— Saprotiet taču beidzot, — teica ierēd¬nis, nokāpis lejā. — Sī ir Vecās zinātnes pirmsākuma vieta, un vienmēr atrodas muļķi, kuriem noteikti jāaiztiek senlaicī¬gas ierīces. Tagad lidojiet prom. Bet, ja kādreiz atrodat Laksa atslēgu, brauciet atpakaļ un nosauciet savu cenu.

No angļu valodas tulkojis

Z. Folkmanis

V. NASONOVA zīm.