Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Vienā mirklī viņš domās pārdzīvoja visas briesmas, kādas tie abi kopā ar zostēviņu bija pārcietuši uz aizsalušiem ezeriem, vētrainā jūrā un plēsīgu zvēru vidū. Viņa sirds vai pārplūda aiz pateicības un mīlestības, viņš pārvarēja sevi un pieklauvēja pie durvīm.

— Kas tur ir? — jautāja tēvs, tās atvērdams.

— Māt, māt, tu nedrīksti zostēviņam darīt ļaunu! — zēns sauca, un tai pašā brīdī zostēviņš un Daiļdūnīte priecīgi iegāginājās. Viņi gulēja saistīti uz sola, un no viņu kliedzieniem bija dzirdams, ka tie vēl pie dzīvības.

Bet vēl skaļāk un priecīgāk iesaucās māte:

— Ak Nils, Nils, cik tu esi izaudzis liels un stalts! Zēns baiļojās iet tālāk, nezinādams, kā to saņems.

— Lai slavēts dievs, kas tevi atvedis mājās! — iz­saucās māte. — Nāc, nāc jel iekšā! — viņa aicināja.

— Esi sveicināts, dēls! — teica tēvs un nevarēja iz­runāt vairāk ne vārda.

Bet zēns vēl aizvien kavējās turpat uz istabas sliek­šņa. Vai tad tas tiešām bija iespējams, ka vecāki var priecāties par viņa atgriešanos, lai gan viņš izskatās tik sīks un nožēlojams? Bet tad māte piesteidzās viņam klāt un to apskāva. Viņa ievilka zēnu istabā, un tikai tagad Nilss saprata, kas noticis.

— Tēvs, māte! Esmu liels! Esmu atkal cilvēks! — viņš iesaucās.

Otrā rītā Nilss piecēlās, iekams svīda gaisma, un devās uz jūrmalu. Kad sāka aust diena, viņš jau atra­dās mazliet uz austrumiem no Smigas zvejnieku ciemata. Viņš bija gluži viens. Iekams devās ceļā, viņš bija iegājis kūtī pie baltā zostēviņa un mēģinājis to uzmodināt. Tomēr baltais zostēviņš negribēja iet projām no mājām. Viņš neteica ne vārda, bet pabāza galvu zem spārna un atkal aizmiga.

Likās, ka diena būs brīnum skaista. Gandrīz tikpat jauka kā toreiz pavasarī, kad meža zosis bija laidušās pār Skoni. Klusi un mierīgi pletās jūra. Gaisā nejuta ne mazākā vējiņa, un Nilss domāja, ka meža zosīm būs laba lidošana.

Viņš pats vēl staigāja kā sapnī. Brīžiem viņam likās, ka ir rūķītis, brīžiem, ka — cilvēks. Ieraudzījis ceļmalā nelielu mūri, viņš tikko drīkstēja iet tam garām, iekams nebija pārliecinājies, ka aiz tā neglūn kāds plēsīgs zvērs. Un tūliņ viņš jau smējās pats par sevi un prie­cājās, ka tagad ir liels un spēcīgs un ka viņam ne no kā vairs nav jābaidās.

Nonācis jūras malā, Nilss visā savā augumā nostājās pašā krastmalā, lai meža zosis viņu labāk varētu ie­raudzīt.

Šodien bija lielā gājputnu diena! Gaiss bija pilns putnu saucieniem. Nilss smaidīja un domāja, ka tikai viņš saprot, ko putni uzsauc cits citam.

Nu sāka laisties meža zosis. Bars sekoja baram. «Ka tikai tās nebūtu manējās, kas tur aizlaižas, no manis neatvadījušās,» viņš domāja. Viņš labprāt vēlējās parā­dīties tām un izstāstīt, kā ticis atkal par cilvēku un cik labi viss norisinājies.

Nu nāca kāds bars, kas laidās ātrāk un klaigāja ska­ļāk par citiem, un savā sirdī zēns nojauta, ka tās ir viņa zosis. Bet viņš nebija par to tik drošs kā vakar.

Bars samazināja gaitu un lidoja gar krastu šurp un turp. Tagad zēns zināja, ka nebija vīlies. Viņš tikai ne­varēja saprast, kādēļ zosis nenolaidās zemē viņam bla­kus. Nevarēja būt, ka zosis viņu neredzētu.

Nilss mēģināja tās saukt, bet velti, mēle neklausīja. Viņš nevarēja atrast īsto skaņu.

Viņš dzirdēja Akku gaisā saucam, bet nesaprata, ko tā saka. «Cik savādi, vai tad viņas būtu mainījušas valodu?» zēns prātoja.

Viņš vicināja cepuri un skraidīja gar jūrmalu, sauk­dams: — Es esmu te! Kur esi tu?

Bet likās, ka viņa saucieni tikai atbaidīja zosis. Tās pacēlās augstāk gaisā un aizlaidās no krastmalas. Bei­dzot viņš saprata: zosis nezināja, ka viņš kļuvis atkal par cilvēku! Viņas to vairs nepazina.

Viņš nevarēja tās atsaukt atpakaļ, jo cilvēki neprot putnu valodu. Viņš nevarēja ne runāt viņu valodā, ne arī tās saprast.

Kaut gan viņš bija tik laimīgs, ka ticis vaļā no bur­vības, tomēr viņam bija ļoti sāpīgi tā šķirties no saviem labajiem draugiem. Viņš nosēdās smiltīs un aizklāja seju rokām. Ko tas līdz, ka viņš var tikai noraudzīties tām pakaļ?

Bet pēkšņi viņš izdzirda spārnu vēdas. Vecajai Akkas mātei bija grūti nācies šķirties no Sprīdīša, un tādēļ viņa vēlreiz bija griezusies atpakaļ. Un tagad, kad zēns sēdēja mierīgi, viņa uzdrošinājās pienākt tam tuvāk klāt. Viņai piepeši it kā atdarījās acis, viņa pazina to un no­laidās tam blakus.

Nilss iekliedzās no prieka un abām rokām apskāva veco Akku. Arī citas zosis pielaidās tagad klāt, glāstīja zēnu knābjiem, pieglaudās tam. Viņas klaigāja, gāgināja, vēlēja tam laimes. Arī Nilss runāja ar tām, novēlēja viņām laimīgu ceļu un pateicās par brīnišķīgo ceļojumu viņu pulkā.

Piepeši meža zosis apklusa, saskatījās un parāvās nostāk. Likās, tās teiktu: «Jā, tagad viņš atkal ir cilvēks! Viņš vairs nesaprot mūs, un mēs nesaprotam viņu.»

Nilss piecēlās, piegāja pie Akkas un mīļi to noglās­tīja. Tad viņš piegāja pie Iksi un Kaksi, Kolmi un Nelje, Viizi un Kuuzi, pie visām vecajām zosīm, kas piedalījās lidojumā no paša sākuma.

Pēc tam zēns atstāja krastmalu. Viņš zināja, ka putnu skumjas ilgi nepastāv, un gribēja šķirties no saviem draugiem, kamēr tās vēl skuma par to, ka jāzaudē Sprīdītis.

Uzkāpis jūrmalas kāpās, viņš apstājās un noraudzī­jās, kā putnu bari gatavojas pārlidot jūru. Visi tie klai­gāja un sauca, tikai viens vienīgs bars laidās klusēdams, kamēr vien viņš spēja to pavadīt skatieniem.

Bet šis bars laidās skaisti, ieturēdams stingru kārtību, spēcīgām un vienlīdzīgām spārnu vēdām. Zēnu pārņēma sāpīgas ilgas. Viņš gandrīz vai vēlējās būt atkal mazais Sprīdītis, kas varēja ceļot meža zosu baram līdzi pār zemi un jūru.

Zelma Lāgerlefa

Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Rīga 1957

No zviedru valodas tulkojusi ALMA GOBNIECE

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA