ALEKSANDRS PUŠKINS: PASAKA PAR MIRUŠO CARA MEITU UN SEPTIŅIEM VAROŅIEM

Naktī drošs ej savu eju

Gaišu skatu, platu seju;

Redzot gaitu cildeno,

Zvaigznes tevi iemīļo.

Tu gan teiksi, ja vien spēsi,

Tu man atrast palīdzēsi

Cara meitu — līgavu.» —

«Labais draugs, es nezinu,»

Atbild mēness klajā laukā,

«Kur ir cara meita jaukā.

Savā reizē spīdējis,

Neesmu viņu manījis.

Būs gan citā laikā pēdas

Izgaisušas.» — «Kādas bēdas!»

Jelisejs tik izdvesa,

Mēness tālāk sacīja:

«Bet varbūt kas zināms vējam,

Viņš tev palīdzēs, cik spējams,

Jautā droši, palūko.

Sveiks! — un nebēdā neko.»

Jelisejs jau tālāk trauca,

Vēju panāca un sauca:

«Vējš, ai vējš, tev brāzmā spars,

Tevi klausa mākoņbars,

Zilu jūru viļņus raidi,

Visur steidz, kur plaši klaidi,

Nebīsties tu it nekā,

Varbūt dieva vienīgā;

Tu nu gan man palīdzēsi —

Cara meitu atrast spēsi?

Vai tā dzīva ir vai nav?

Es tai līgavainis.» — «Klau,»

Viņam vēja brāzma saka:

«Tur, kur strautiņš valgmi slaka,

Kalns pret padebešiem gumst,

Tajā kalnā ala tumst,

Tajā alā migla žvīgo,

Kristālšķirsts pie stabiem līgo

Ķeta važu iekaros;

Pēdu nav tais novados;

Tava līgaviņa liegā

Dus tur svētā nāves miegā.»

Vējš pār klajiem aizsteidzās.

Karaļdēls mirkst asarās;

Iet uz vietu skumji baiļo,

Meklē līgaviņu daiļo —

Kaut vēl reizi redzēt to!

Iet un iet; jau minēto

Ieraudzīja kalnu grēdu.

Nav ne taku, nav ne pēdu;

Apakš kalna alu vied.

Jelisejs steidz iekšā iet.

Alā mikla migla žvīgo,

Kristālšķirsts pie stabiem līgo,

Šķirstā cara meita dus,

Stingums kalis plakstienus.

Tad pret mīļās šķirsta sienu

Brāzās viņš ar atvēzienu.

Stikli šķīda. Daiļava

Kļuva dzīva. Pārsteigta

Un visapkārt lūkodamās,

Šķirsta važās šūpodamās,

Sacīja ar nopūtu:

«Gana ilgi gulēju!»

Tūdaļ viņa cēlās kājās . ..

Ai! .. . Un abi apraudājās.

Viņš uz rokām cēla to,

Nesa gaismā atgūto,

Tērzēdami mīļi, labi,

Atceļā tad devās abi.

Bet pa priekšu runas skan:

«Cara meita dzīva gan!»

Pilī toreiz dīkdienībā

Nīka savā negantībā

Pamāte, tā lūkojās

Spogulī un ieteicās:

«Vai visskaistākā es viena,

Sārta, balta kā neviena?»

Spogulis tai atbild tā:

«Skaista, bet ne skaistākā.

Jo ir cara meita staltā

Visuskaistākā un baltā.»

Ļaunā pamāte kā tver

Spoguli, pret grīdu sper,

Pati skrien pa durvīm laukā,

Durvīs — cara meita jaukā.

Tad to bēdas sagrāba —

Ļaunā care nomira.

Tiklīdz viņu apglabāja,

Tūdaļ kāzām galdus klāja,

Savu līgaviņu reiz

Apprecēja Jelisejs;

Un neviens, kopš zeme grodos,

Nav gan bijis tādos godos;

Es tur biju — medus, alus

Tikko skāra ūsu galus.

.