— Varbūt arī ar pistoli,— pēkšņi pasaku.
Flora raida uz mani vērīgu skatienu, un gleznās, zilās acis uzreiz kļūst pelēkas.
— Vai tik jūs neesat saticis Rozmariju?
— Rozmariju? Kur tad būtu varējis viņu satikt?
— Tā nodomāju tāpēc, ka tiešām turēju pistoli rokā. Bet bija jau par vēlu. Un Brunners bija nogalināts.
— Neredzu, ka tu, mīļā, būtu tērpusies sērās. Melnas drānas tev gan piestāvētu. Tu izskatītos slaidāka.
— Tev, manu zēn, reiz par visām reizēm būtu jāsaprot, ka nemaz netiecos pēc lieka slaiduma kā tava Rozmarija, gluži otrādi. Šai pasaulē aizvien vēl ir vīrieši ar labu gaumi.
— Tātad izlaidi no rokām briljantus… — vispārinu gala iznākumu. — Es tā pūlējos, lai nodrošinātu tev dārgakmeņus, bet tu beigās tos izlaidi no rokām.
— Es būtu tos dabūjusi, ja mēs todien ar mašīnu aizbraukuši pie Violetas, iekāms atstājām Lozannu. Kaut es būtu zinājusi, kur ir Violetas vasarnīca… Tu gan zināji, un tev kabatā bija atslēga, tomēr mani neaizvedi uz turieni.
— Vai vari apjēgt, kas būtu noticis, ja es tevi aizvedis? Mēs abi līdz šim vēl gulētu bunkurā, un neviens neatnāktu un mūs neizlaistu laukā, jo tikai es zināju, kur atrodas slēptuve, un, kad saku «vēl līdž šim gulētu», laikam saproti, ka te runa ir nevis par mīlestības, bet par citām — nāves skaujām, derdzīgām un saltām.
— Patiešām… Tā čūska jau uzglūnēja… Gluži vienkārši tas man neienāca prātā.
— Tomēr liekas, mīļā, tu vismaz izrakņāji mazās ceļasomas. Tajās bija diezgan daudz skaistu mantiņu…
— Ko tur rakņāt! Aiznesu visu, kā bija, un ieslēdzu bankas seifā uz mana vārda. Tik un tā tie nav briljanti. Bet es neesmu mantkārīga. Kad ir saprāts, var iztikt bez briljantiem. Tie vajadzīgi tādām vējgrābslēm kā tava Rozmarija. , Vajadzīgi tālab, lai tos notriektu kopā ar tādu kā tu, kurš nemaz nepazīst naudas vērtību. Par sevi jāsaka, man ir citi nodomi…
— Tirdzniecības jomā…— atskāršu.— Pulfera kundze…
— Manu zēn, nesajauc mani ar Pulfera kundzi. Es nenodarbojos ar mazumtirdzniecību.
— Skaidrs, tu atvērsi viesnīcu,— atkal atskāršu.
— Viesnīca nav nekas slikts,— dāma pamāj.— Bet tā lēni atmaksājas. Atvēršu greznu restorānu krāšņā vietā…
— Un mani paņemsi pie sevis…
— Nekādā ziņā,— Flora iebilst.
— Mājas suņa vieta taču vēl brīva?
— Jā, bet neesmu radusi turēt arī mājas čūsku. Tev, manu zēn, ir smags raksturs. Tev patīk komandēt, nernaz nerunājot par to, ka tu labprāt uzsāc divkosīgu spēli…
— Cerēju, ka esi labvēlīgāk noskaņota pret mani,— nopukstu drūmi.
— Taisnību sakot, es tevi ņemtu… — Flora atzīstas,— ja tu nebūtu iepinies bīstamos politikas tīklos. Ja pats esi iepinies, tas nozīmē, ka tāpat iepīsi mani. Nē, Pjēr! Es mīlu naudu, tomēr neienīstu arī mieru.
— Skaidrs: tev nepieciešams vīrs.
— Ja būs nepieciešams, atradīšu viņu viegli. Lai gan man nav tāds augums un svars kā tavai neparastajai amerikānietei. Manu zēn, vīrieši ar labu gaumi tomēr nav vēl galīgi izmiruši, kaut gan taisni briesmas, cik maz viņu paliek.
— Pie šā galda vien divi…
— Cik patīkami to dzirdēt, — dāma iesaucas tādā noskaņā, it kā neko citu nebūtu gaidījusi. — Bet, šķiet, man laiks doties prom.
Draudzīgi pavadu Floru līdz kāpnēm un stoiski paciešu viņas sparīgo rokasspiedienu.
— Ja kādu dienu tev liktenis lems iegriezties manā restorānā — pagaidām pati vēl nezinu, kur tas tiks atvērts,— vari būt drošs, ka pusdienas ēdīsi uz saimnieces rēķina,— viņa apsola.
Paspērusi dažus soļus, Flora, baiļodamās, ka tikai neiedomājos nezin ko, piebilst:
— Pirmās pusdienas!
Atgriežos savā vietā, lai beidzot samaksātu par brokastīm.
— Tā tik ir sieviete! — Borislavs saka ar sajūsmas pieskaņu.
— Sieviete uz goda, — es piekrītu.
Un, lūk, pēc brītiņa ar melno volvo joņojam pa šoseju, kas gluži kā lente vijas starp smaragdzaļajiem pauguriem. Tagad pie stūres sēž Borislavs, tādēļ man galu galā iespējams uzaicināt uz tikšanos nāves jaunāko brāli, proti, miegu. Ja darīšana ar jaunāko brāli, nekas bīstams nedraud. Bet, kad mūs apskauj viņa māsa, vecākā, tad gan ir slikti.
— Man jau apnika klausīties jūsu valodās,— Borislavs atzīstas. — Briljanti… Briljanti…
— Ko nu tur runāt! — murminu.
— Vai tad briljanti ir kas tik liels? — draugs aizvien vēl prāto.
— Tā jau ir tā lieta, ka it nekas. Tīrs ogleklis.
Богомил Райнов ТАЙФУНЫ С НЕЖНЫМИ ИМЕНАМИ
Рига «Лиесма» 1986 На латышском языке Перевела с болгарского Э . Т я р в е Художник М. Лислманис
Bogomils Rainovs VIESUĻVĒTRAS AR MAIGIEM VĀRDIEM
Redaktore G. Ramosa Mākslinieciskais redaktors I. Zvagūzis Tehniskā redaktore M. Jaunzeme Korektore A. Giptere
Nodota salikšanai 29.04.85. Parakstīta iespiešanai 19.02.86. Formāts 84 X 108/32. Avīžu papīrs. Baņņi- kova garnitūra. Augstspiedums. 13,44 uzsk. iespiedi.; 13,76 uzsk. krāsu nov.; 15,71 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pašūt. X? 650-5. Cena 1 rbl. 60 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nb 1/32178/D-1013. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, piedaloties Nozares kolektīvās lietošanas informatīvajam skaittošanas centram. Programmists — I. Bulkins. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.
Rainovs B.
Ra 334 Viesuļvētras ar maigiem vārdiem: Romāns/ No bulg. vai. tulk. E.Tjarve.— R.: Liesma, 1986.— 253 lpp.
Читать дальше